Likuma grozījumi

"Kā jūs attiecaties pret cilvēkiem, it īpaši pret vājākajiem un vismazāk aizsargātajiem- tas ir jūsu varenības tests. Ja jūs tiešām esat par vienlīdzīgām tiesībām visiem, tad aizsargājiet katru dzīvību."

/Pāvests Jānis Pāvils/


Latvijā nepieciešamas vairākas reformas abortu procedūras jautājumā:

Jebkura dzīvība ir vērtība, un dzīvība sākas no ieņemšanas brīža, tāpēc mākslīgu dzīvības
pārtraukšanu nav iespējams klasificēt citādi kā dzīvības iznīcināšanu. Aborts ir nedzimuša bērna nogalināšana. Jebkurš aborts atstāj būtiskas negatīvas sekas gan uz sievieti, gan vīrieti (http://www.krizescentrs.lv/pecaborta-sindroms/kas-ir-pas).

Mēs vēlamies, lai ikviena sieviete izdarītu pārdomātu, brīvu un uz informāciju balstītu izvēli grūtniecības gadījumā, kad tiek pieļauta tās mākslīga pārtraukšana, un aizsargāt nedzimušu dzīvību no ieņemšanas brīža.

Piedāvājam aizsargāt dzīvību un reformēt Latvijas tiesību aktus šādi:

1) tā kā dzīvība sākas ar ieņemšanas brīdi - izteikt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pantu šādi: “Katram bērnam no ieņemšanas brīža ir tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību.”

2) katrai grūtniecei, kura nolēmusi izdarīt abortu vai pieļauj iespēju izdarīt abortu, jānodrošina valsts apmaksāta speciālista konsultācija pirms aborta veikšanas;

3) ja grūtniece ir laulāta, pirms aborta izdarīšanas nepieciešama vīra rakstveida piekrišana un vīra dalība konsultācijās. Priekšlikums grozījumiem „ Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā” - likuma 25. pantā paredzēt, ka pirms aborta veikšanas ir jāsaņem rakstisks iesniegums, kuru paraksta abi vecāki (ja ir reģistrēta laulība) vai grūtniece (ja nav reģistrēta laulība). Iesniegumā jābūt motivācijai veikt abortu, kā arī apliecinājumam, ka pirms aborta veikšanas ir bijusi abu laulāto konsultācija (abiem vecākiem, ja ir reģistrētā laulība) un obligāti veikta nedzimušā bērna ultrasonogrāfija (abu vecāku klātbūtnē, ja ir reģistrēta laulība) un / vai noklausīti bērna sirdspuksti doplerogrāfā).

 

4) Aborta klīniku veidošana, atbrīvojot ārstniecības iestādes no dzīvības iznīcināšanas funkciju veikšanas.

5)Pagarināt ģimenes apdomas laiku no vizītes pie ginekologa līdz nosūtījuma saņemšanai uz abortu no 72 stundām līdz 5 dienām.

6)Izglītības satura maiņa skolās, kas paredz apgūt dzīvesprasmes, atbildību nesošu uzvedību,uzsvaru liekot uz ģimeni, laulību un bērnu vērtību, pasvītrot vīrieša un tēva lomu, sniegt nesagrozītu informāciju par to, kas notiek ar bērnu un sievieti aborta laikā, sekām.

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/2148-video-par-bernu-tiesibam-sanemt-vertiborientetu-izglitibu

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/2116-ungarijas-vestnieks-musu-nakotni-veido-pagatne

7)valstiskā līmenī panākt izpratni,ka ilgtspējīga attīstība un ekonomikas izaugsme nav iedomājama bezbērniem un lielām ģimenēm.Veicināt mūsu valstī pieņemt ģimenes aizsardzības likumu -līdzīgi Ungārijā.

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/2187-ungarijas-gimenes-aizsardzibas-likums-jasarga-valsts-visnozimigaka-vertiba

8)jāparedz kriminālatbildība par Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 15. panta (ierobežojumi medicīniskajā apaugļošanā) pārkāpumiem, jo šobrīd par medicīniskās apaugļošanas pārkāpumiem ārsti nevar tikt saukti pie atbildības;

9) izveidot apmācību programmu ginekologiem, uzsverot dzīvības vērtību un informējot par visām iespējām, kur var vērsties sieviete, kura domā par abortu.

 

 RAKSTI:

 

 Nedzimis bērns ir patstāvīgs un aizsargājams tiesību subjekts

Mg. iur. Natālija Magazeina,
Baltic Business Law Office valdes locekle(Pirmpublikācija žurnālā"Jurista vārds"
24.07.2012., Nr. 30 (729))

Pēdējos mēnešos sabiedrībā īpaši aktuāls kļuvis jautājums par abortu, nedzimuša bērna, viņa mātes un tēva tiesībām. Latvijā uz pasaules valstu fona ir izteikti liberāls abortu regulējums, kas sievietei dod neierobežotas privilēģijas lemt par cita cilvēka (nedzimušā bērna) dzīvību. Lai izdarītu šādu izvēli nav nepieciešami nekādi papildus kritēriji kā piemēram daudzās citās valstīs (mātes dzīvības apdraudējums, izvarošana, kropls bērns vai tml.). Lai turpinātu diskutēt par šiem jautājumiem, manuprāt, vispirms ir jāizprot nedzimuša bērna legālais statuss. Tikai pēc tam varam diskutēt par to, vai un kad iespējama šīs jaunās dzīvības nogalināšana.

Regulējums starptautiskajos aktos

Tiesības uz dzīvību ir noteiktas daudzos starptautiskos aktos:

  • Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. pants 1. daļa - Tiesības uz dzīvību ir katra cilvēka neatņemamas tiesības. Šīs tiesības aizsargā likums. Nevienam nedrīkst patvarīgi atņemt dzīvību.

  • ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija 3. pants – Ikvienam ir tiesības uz dzīvību.

  • EP Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. pants – Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Nevienam nedrīkst ar nodomu atņemt dzīvību, izņemot, ja tiek izpildīts tiesas spriedums pēc apsūdzības noziegumā, par kuru likums paredz šādu sodu.

  • ANO Bērnu tiesību deklarācijas preambula - bērnam viņa fiziskā un garīgā brieduma trūkuma dēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, ieskaitot arī pienācīgu tiesisko aizsardzību, kā pirms, tā arī pēc dzimšanas.

Latvijas regulējums

Tiesības uz dzīvību ir aizsargātas arī Latvijas normatīvos aktos:

  • Satversmes 93. pants – Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.

  • Satversmes 94. pants – Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību.

  • Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 1. pants - Šā likuma mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu nedzimušu dzīvību un jebkuras personas seksuālo un reproduktīvo veselību.

  • 28.10.2003. MK noteikumu Nr.590 "Grūtniecības pārtraukšanas organizatoriskā kārtība” 2.1. punkts – Legāls aborts – grūtniecības pārtraukšana pēc sievietes vēlēšanās [kur paliek vīrieša griba?] līdz grūtniecības 12. nedēļai [nav nekādi kritēriji – sievietes dzīvības apdraudējums utt.…]

Rodas jautājums – kas ir “ikviens”, “katrs cilvēks”, “persona”, “bērns”? No kura brīža apaugļotu olšūnu var uzskatīt par bērnu jeb potenciālu cilvēku?

Ar zinātnes atzinumiem ir pierādīts, ka cilvēka aizmetņa dzīvība sākas ar ieņemšanas brīdi un tās “kvalitāte” pieaug ar katru embrija attīstības posmu. Ir 2 cilvēka attīstības posmi:

  • Intrauterinārais – sākas ar ieņemšanas brīdi;

  • Ekstrauterinārais – sākas ar piedzimšanas brīdi; atrašanās sociālajā vidē.

Bērniņa sirds sāk pukstēt jau aptuveni 22. dienā, pakāpeniski attīstās viņa orgāni, kauli, veidojas pirkstu nospiedumi utt. 12. nedēļā bērniņam ir viss, lai viņš sajustu sāpes (nervi, mugurkauls), viņš ir kustīgs.

Nedzimis bērns nav tikai sievietes ķermeņa daļa, bet gan bioloģiski unikāla cilvēciska būtne, kas aug sievietes ķermenī.

Profesore Valentija Liholaja raksta: “Tātad attiecībā uz cilvēka bioloģiskās dzīves agrīno jeb intrauterināro attīstības periodu ir pamats runāt par augļa tiesībām uz pienācīgu aizsardzību, lai pasargātu to no iznīcināšanas, nelikumīgi pārtraucot grūtniecību, “izbrāķēšanas” pirms dzimšanas bērna nevēlama dzimuma dēļ, dažādām ģenētiskām manipulācijām, grūtniecības pārtraukšanas, abortētā materiāla izmantošanai nelikumīgiem mērķiem.” (LR Satversmes komentāri. Rīga, 2011, 176. lapa)

Šobrīd ne starptautiski, ne reģionāli nav vienotas izpratnes par tiesību uz dzīvību sākuma brīdi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2007. gada 20. marta spriedumā lietā Tysiac v. Poland noteica, ka dzīvības sākuma brīža izpratne ir katras valsts brīvības ietvaros.

Uzskatu, ka Latvijā nedzimis bērns ir jāaizsargā un vispārīgā gadījumā jādod viņam tiesības piedzimt. Šobrīd saskaņā ar Civillikuma 386. pantu fiziska persona spēj mantot, ja mantojuma atklāšanās laikā viņa ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi. Izveidojusies absurda situācija – nedzimušam bērnam ir tiesības uz mantojumu, bet nav tiesību dzīvot..


Ungārijas un Vācijas piemēri

Interesanti šos jautājumus ir atrisinājusi Ungārija. Ungārijas konstitūcija nosaka, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama. Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību un cilvēcisku cieņu; embrija un augļa dzīvība tiek aizsargāta no ieņemšanas brīža. Papildus tam ir pieņemts Ģimenes aizsardzības likums.

Arī Vācija strikti iestājas par nedzimuša bērna tiesībām dzīvot. Vācijas Federātīvās konstitucionālās tiesas lēmums BVerfGE 39, 1(1975) noteic, ka mātes miesās veidojošās dzīvība kā patstāvīgs tiesību subjekts bauda konstitūcijas aizsardzību (VFR Pamatlikuma 2. panta 2. daļas 1. teikums, 1. panta 1. daļa). No valsts pienākuma šo dzīvību aizsargāt izriet ne vien aizliegums valstij tieši iejaukties dzīvības veidošanās procesā, bet turklāt uzliek valstij par pienākumu šo dzīvību aktīvi aizsargāt (burtiski: "nostāties tai priekšā"). Miesas augļa dzīvības aizsardzība principā visas grūtniecības laikā ir vērtējama augstāk par grūtnieces pašnoteikšanās tiesībām; to nedrīkst apšaubīt nevienā grūtniecības periodā.

Līdzīgi lemts arī arī Vācijas Federātīvās konstitucionālās tiesā lietā BVerfGE 88, 203(1993) - Pamatlikums uzliek valstij par pienākumu aizsargāt cilvēka, t. sk. arī nedzimušā, dzīvību. Cilvēka cieņa piemīt arī vēl nedzimušam cilvēkam. Tiesību sistēmai jāgarantē tās pilnīgu īstenošanu, ar to saprotot nedzimušā bērna tiesības uz dzīvību. Šīs tiesības uz dzīvību nerodas tikai tad, kad māte tām piekrīt (bet neatkarīgi no šādas piekrišanas). Nedzimušais bauda tiesisku aizsardzību arī iepretim savai mātei. Šāda aizsardzība ir iespējama tikai tad, ja likumdevējs viņai principā aizliedz grūtniecības pārtraukšanu, līdz ar to uzlikdams viņai par pienākumu bērnu iznesāt. Principiālais grūtniecības pārtraukšanas aizliegums un principiālais pienākums iznēsāt bērnu ir divi nešķiŗami no konstitūcijas izrietošās aizsardzības elementi. Grūtniecības pārtraukšana principā jebkuŗā grūtniecības laikā jāuzskata par prettiesisku. Nedzimušā bērna tiesības uz dzīvību pat ierobežotā laika posmā nedrīkst kļūt atkarīgas no cita cilvēka brīva, beznosacījumu lēmuma - pat tad ne, ja šis cilvēks ir bērna māte. Pienākums aizsargāt (nedzimušo bērnu dzīvību) turklāt uzliek valstij par pienākumu sabiedrībā saglabāt un iedzīvināt apziņu par šīm nedzimušā bērna tiesībām.


Tiesības uz dzīvību pamatojas dabiskajās tiesībās

Tiesības uz dzīvību ir dabisko tiesību visaugstākā vērtība. Ikvienam ir skaidrs, ka nevienam nav tiesību nogalināt otru. Šis pats princips ir attiecināms arī uz dzīvu nedzimušu bērnu, kurš jau pirms dzimšanas mātes miesās ir unikāla persona ar savu ģenētisko kodu.

Tiesiskā valstī pastāv prezumpcija, ka cilvēki ir saprātīgi. Sieviete un vīrietis ir brīvi savās izvēlēs un ir informēti, ka dzimumattiecību rezultātā pastāv iespēja, ka radīsies jauna dzīvība. Šeit tiek realizētas sievietes ”pašnoteikšanās” tiesības. Līdz ar brīdi, kad tiek ieņemts bērns, bērna tiesības uz dzīvību prevalē pār sievietes pašnoteikšanās tiesībām.

Jārunā arī par vienlīdzības principu. Ja mums nav šaubu par to, ka jaundzimušais ir cilvēks un viņam pienākas visas cilvēktiesības, tajā skaitā, viņu nedrīkst nogalināt, tad sakiet - ar ko pēc būtības nedzimis bērns atšķiras no jaundzimušā? Abi ir atkarīgi no mātes, abi ir unikālas personības ar neatkārtojamu ģenētisko kodu, abiem ir izveidojušies dzīvībai svarīgie orgāni, pukst sirds – viņi ir dzīvi. Ja māte brīvi var nogalināt nedzimušu bērnu, bet nevar – jaundzimušos; nedzimušais bērns tiek diskriminēts, jo nav ievērots vienlīdzības princips salīdzinājumā ar jaundzimušo, kuram ir dotas tiesības dzīvot. Satversmes tiesas 2003. gada 10. janvāra spriedumā ir teikts: “Vienlīdzības princips, kas izriet no Satversmes 91. panta pirmā teikuma, liedz valsts institūcijām izdot tādas tiesību normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.” Izvēlētiem līdzekļiem ir jābūt piemērotiem un pielietotiem īstajā vietā, un tie nevar būt vairāk ierobežojoši, nekā tas ir nepieciešams likumīga mērķa sasniegšanai. Līdz ar to šobrīd esošais liberālais regulējums, kurš atļauj mātei bez jebkādiem kvalificējošiem kritērijiem veikt abortu, kas faktiski ir nevainīga cilvēka slepkavība, ir antikonstitucionāls un nav spēkā.

Pat ja šo argumentu neņemam vērā, ierobežojot jebkuras tiesības (īpaši jau tiesības uz dzīvību, kas ir dabisko tiesību pamats), ir jāievēro samērīgums. Ja sieviete ar bērniņa nākšanu pasaulē jūtas nekomfortabli vai jūtas tā it kā viņas tiesības būtu ierobežotas, pastāv iespēja bērnu laist pasaulē un pēc tam nodot adopcijai – Latvijā uz jaundzimušo adopciju ir milzīgas rindas. Tādējādi tiktu panāks taisnīgs un samērīgs risinājums gan krīzes grūtniecībā nonākušajām sievietēm vai pāriem, gan arī bērniņam. Veicot abortu (bez īpašiem kvalificējošiem iemesliem) tiek nesamērīgi ierobežotas, precīzāk, liegtas, personas dabiskās tiesības piedzimt uz sievietes “brīvības” rēķina. Tas nav samērīgums..

 

Risinājumi

1. Jēdzienu “bērns” attiecināt arī uz nedzimušiem bērniem no ieņemšanas brīža. Tādējādi bērni jau kopš ieņemšanas brīža, pamatojoties uz rakstītām tiesību normām, baudītu viņu dzīvības aizsardzības tiesības. Tādā gadījumā papildus normas nebūtu jāpieņem.

2. Viennozīmīgi atbalstu likumprojektu, kurš paredz izteikt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pantu šādi: “Katram bērnam no ieņemšanas brīža ir tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību.”

3. Gadījumā, ja šobrīd netiek noteikts abortu vispārējs aizliegums ar atsevišķiem izņēmumiem, tad ir jānosaka obligāts konsultāciju apmeklējums pie valsts atzītām organizācijām, kuras nodarbojas ar krīzes grūtniecībā nonākušo māmiņu atbalstu un informēšanu. Tāpat būtu jāpagarina arī tā sauktais “pārdomu laiks” pēc ārsta norīkojuma uz abortu izdarīšanu līdz aborta veikšanai – 3 dienu vietā būtu jābūt vismaz 5 dienām. Lēmumu pieņemšanas procesā par abortu būtu jāiesaista arī bērna tēvs. Šobrīd tēvu tiesības (bieži vien pat uz vienkāršu informāciju, ka ir gaidāms bērniņš) tiek pilnībā ignorētas. Aborta veikšanai būtu jāsaņem arī bērna tēva rakstveida piekrišana.

4. Atbalstu papildinājumu Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 1. pantā: “Šā likuma mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu nedzimušu dzīvību no ieņemšanas brīža un jebkuras personas seksuālo un reproduktīvo veselību.

Papildus tam ir jāparedz kriminālatbildība par Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 15. panta (ierobežojumi medicīniskajā apaugļošanā) pārkāpumiem, jo šobrīd par medicīniskās apaugļošanas pārkāpumiem ārsti nevar tikt saukti pie atbildības.

Juris Rudevskis,jurists(Pirmpublikācija žurnālā "Jurista vārds",21.08.2012., Nr. 34 (733) )

 "Brīvas filozofiskas piezīmes uz Sanhosē pantu malām"

 
 

 

1] Šā gada 24. jūlija "Jurista Vārda" numurā tika publicēta interesanta ekspertu diskusija par mākslīgo abortu veikšanas noteikumu iespējamo pārskatīšanu. Par spīti visiem diskusijā izskanējušajiem argumentiem divi zīmīgi notikumi diemžēl bija palikuši ārpus latviešu juristu uzmanības loka.

[2] Pirmkārt, pagājušā gada 25. martā Kostarikas galvaspilsētā Sanhosē (San José) četrdesmit prominenti eksperti no dažādām pasaules valstīm (praktizējoši juristi, universitāšu profesori, politiķi, diplomāti, medicīnas un starptautiskās politikas eksperti un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji) parakstīja un publicēja Sanhosē pantus. Šis dokuments vienkārši un pārliecinoši atgādināja, ka nekādas starptautiski atzītas "tiesības uz abortu" nepastāv un ka tiesības uz dzīvību ir attiecināmas uz jebkuru cilvēcisku būtni kopš ieņemšanas brīža. Lai kā pretējā viedokļa paudēji mēģināja šos neērtos pantus "neievērot" (jo derīgu pretargumentu viņiem acīmredzami nebija), tie tomēr izskanēja visai plaši. 2011. gada oktobrī Sanhosē panti tika svinīgi prezentēti Lielbritānijas Lordu palātā, Eiropas Parlamentā un ANO mītnē Ņujorkā. Un tomēr, dīvainā kārtā, neviens no "Jurista Vārda" pieaicinātajiem ekspertiem šo dokumentu nebija pamanījis. Autors tagad šo trūkumu labo, piedāvājot mūsu lasītāju uzmanībai Sanhosē pantu tulkojumu latviešu valodā.

[3] Otrkārt, tieši tad, kad nāca klajā "Jurista Vārda" numurs ar iepriekšminēto diskusiju, Krievijas presē pavīdēja šaušalīga un šķebinoša ziņa. Sverdlovskas apgabalā, mežā netālu no Jekaterinburgas-Ņižņijtagilas lielceļa, tika atrastas četras plastikāta mucas ar 248 formalīnā iespirtotiem cilvēka embrijiem apmēram plaukstas lielumā (lai mūsu politiķiem būtu labāk saprotams: 248 - skaita ziņā tās ir gandrīz divarpus Latvijas Republikas Saeimas). Nav zināms, vai tie bija abortu upuri vai nedzīvi dzimuši bērni, taču pats fakts izraisīja skandālu. Veselības aizsardzības ministrija raksturoja atradumu kā "bioloģiskos atkritumus", un presē sākās diskusija par to, kā šādi "atkritumi" ir iznīcināmi un kurš par to ir atbildīgs.2 Protams, "Jurista Vārda" aptaujātie eksperti savu viedokļu sastādīšanas brīdī vēl nevarēja zināt par šo faktu, bet žēl gan: būtu bijis ļoti interesanti uzzināt viņu domas arī par to.

[4] Kā jau teikts šā raksta atsauču sākumā, visi rakstā paustie viedokļi ir strikti personiski un saista tikai un vienīgi pašu autoru. Taču šoreiz autors apzināti iet vēl tālāk: viņš ne tikai uzsver šā raksta privāto raksturu, bet arī demonstratīvi noliek malā jurista "ieročus" un šā raksta ietvaros lūdz uzskatīt sevi nevis par juristu, bet gan par parastu pilsoni, vidusmēra cilvēku no ielas. Kādēļ? Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka lietas juridisko aspektu jau ir pilnīgi iztirzājuši Sanhosē pantu autori, un šā raksta autoram tur vairs nav ko piebilst - viņš var tikai ieteikt lasītājiem rūpīgi izlasīt gan šos pantus, gan to piezīmes. Otrkārt - un galvenokārt - tādēļ, lai parādītu, ka par spīti visiem tā delikātajiem un emocionālajiem aspektiem jautājums par abortu pieļaujamību, strikti raugoties, nemaz nav juridiskas dabas jautājums. Lai to pareizi atrisinātu, nav jābūt cilvēkam ar jurista diplomu: īstenībā vienkāršs zemniekpaps vai veca Latgales māmiņa, ja vien viņiem ir galva uz pleciem, spēj atbildēt uz abortu aizstāvju argumentiem. Tas, ka tik daudzi mācīti vīri un sievas mūsdienās nespēj saskatīt šā jautājuma vienkāršo būtību (un tas diemžēl skaidri atspoguļojās 24. jūlija ekspertu diskusijā), ir mūsu postmodernā laikmeta lāsts, kuram vislabāk atbilst Gilberta Kīta Čestertona (Gilbert Keith Chesterton) pirms simt gadiem formulētais termins "domas pašnāvība".3

[5] Dodoties cīņā ar milzi Goliātu, jaunais Dāvids atteicās no ķēniņa Saula bruņām un zobena, tā vietā aprobežodamies ar lingu un dažiem upes oļiem.4 Tāpat arī šā raksta autors apzināti centīsies neatsaukties uz juridiskiem avotiem, ja nu vienīgi tiktāl, ciktāl tas ir absolūti nepieciešams diskusijas uzturēšanai. Autoram pilnīgi pietiks ar diviem ieročiem, kuriem principā būtu jābūt jebkura normāla cilvēka rīcībā:  pirmkārt, elementāro formālo loģiku, un otrkārt, veselo saprātu - šo brīnumaino instrumentu, kas, tā paša Čestertona vārdiem runājot, atklāj mums pārsteidzošo atziņu, ka ola ir ola.5

[6] Pirms uzsākt abortu jautājuma apspriešanu, autors gribētu vērsties pie visiem - gan juristiem, gan nejuristiem, gan vispār visiem labas gribas cilvēkiem - ar diviem svarīgiem atgādinājumiem. Pirmkārt, taisnīgums nav iedomājams bez patiesības. Ar nepatiesībām, puspatiesībām vai intelektuālu laipošanu taisnīgu rezultātu nekādi nevar panākt. Tāpēc autors ļoti kvēli aicina diskusijas dalībniekus būt intelektuāli godīgiem gan pašiem pret sevi, gan pret pārējiem. Diemžēl daudzi šo nosacījumu neievēro. Spilgts piemērs ir Ivonnas Krūmiņas (pseidonīms) raksts,6 kurā vienu no nodaļām rotā virsraksts "Starptautiskie normatīvie akti" - acīmredzot, lai radītu lasītājos iespaidu, ka autores viedokli apstiprina vesels lērums autoritatīvu starptautisku līgumu, kuri, protams, Latvijai ir gribot negribot jāpilda… Taču, uzmanīgāk izlasot attiecīgo nodaļu, izrādās, ka īstenībā gandrīz neviens starptautisks normatīvs akts tur nav minēts: tiek citētas tikai rezolūcijas un konferenču deklarācijas, kurām nav nekāda juridiski saistoša spēka. Vienīgais normatīvais akts, kas ir minēts šajā nodaļā, ir ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, taču tā nekur negarantē tiesības uz abortu, un, kā mums to atgādina Sanhosē pantu autori, neviena institūcija nav pilnvarota šajā konvencijā šādas tiesības ielasīt. Šīs pašas autores rakstā regulāri sastopam strīdīgus apgalvojumus ar piebildēm: "vispārzināms, ka…", "statistika pasaulē konstanti atklāj…", "saskaņā ar starptautisko tiesību standartiem" u.tml., bet bez jebkādām atsaucēm. Šādiem paņēmieniem godīgā un kvalitatīvā diskusijā nedrīkstētu būt vietas, un tie ir bez žēlastības jāatmasko.

[7] Otrkārt, jāatceras, ka aborts vienmēr ir cilvēciska traģēdija: gan pašam bērnam, kurš tiek nonāvēts, gan mātei, kurai neatkarīgi no viņas šābrīža motivācijas tas nevar neatstāt negatīvas psiholoģiskas sekas; atcerēsimies arī to, ka daudzas sievietes abortu veic savu vecāku vai bērna tēva spiediena rezultātā. Neaizmirsīsim arī par ļaunumu, kas tiek nodarīts sabiedrībai un visai cilvēcei, vardarbīgi izdzēšot no tās vienu locekli un atņemot tam iespēju realizēt savu cilvēcisko potenciālu. Ja jums, mīļo lasītāj, reiz piemetas strutaina angīna un ārsts izraksta antibiotikas, tad pa ceļam uz aptieku padomājiet, kas būtu, ja Lielbritānijā 1881. gadā būtu atļauti aborti un kāda skotu māte būtu nolēmusi abortēt topošo penicilīna atklājēju Aleksandru Flemingu.

[8] Zīmīgi, ka liela daļa to polemistu, kuri stingri iestājas pret jebkādu abortu ierobežošanu likumdošanas ceļā, galu galā tomēr atzīst, ka abortu skaits principā būtu ierobežojams. Ideoloģiskā nostāja liek viņiem meklēt intelektuālus attaisnojumus abortu pieļaujamībai, taču sirdsapziņa un veselā saprāta atliekas kaut kur dvēseles dziļumos nepielūdzami čukst, ka aborts tomēr nav laba lieta. Spilgts piemērs šajā ziņā atkal ir I. Krūmiņas raksts. Autore negatīvi vai ļoti kritiski vērtē tādus praktiskus abortu novēršanas pasākumus kā konsultācijas, apdomāšanās laiks, sievietes partnera (t.i., bērna tēva) viedokļa noskaidrošana; tuvāk raksta beigām viņa mēģina pierādīt, ka "abortu aizliegums nestrādā" un ka "lielākajai daļai sieviešu [pēc aborta] nav novērojamas negatīvas psiholoģiskas komplikācijas". Un tomēr nobeiguma daļā autore ļoti saprātīgi atzīst, ka "valstij maksimāli būtu jāveicina preventīvi abortu pasākumi". Piedodiet, bet kur tad ir konsekvence? Ja viss ir tik jauki, kā I. Krūmiņa to parāda, tad jau viņai būtu drosmīgi jāaicina sievietes "atmest muļķīgos aizpriedumus" un bez liekas domāšanas doties uz abortāriju kā uz dāmu frizētavu. Un tomēr nē: par spīti visam kaut kas autores dvēselē tikko sadzirdami čukst, ka aborts pats par sevi nav labs. Šis "kaut kas" saucas par sirdsapziņu.

[9] Tagad autors pēc kārtas aplūkos abortu aizstāvju parasti piesauktās tēzes un paraudzīsies, vai un kā tās izturēs patiesības, loģikas un veselā saprāta pārbaudi.

 

1. tēze: "Tiesības uz abortu ir starptautiski garantētas cilvēka tiesības, kas ir atzītas vairākumā pasaules valstu."

[10] Šis ir vienīgais tīri juridiskas dabas jautājums, pie kura autoram gribot negribot jāpakavējas, jo iepriekšminētais apgalvojums sabiedriskajā telpā ir dzirdams visbiežāk. Saskaņā ar principu "affirmanti, non neganti, incumbit probatio"7 abortu aizstāvjiem būtu pārliecinoši jāpierāda, ka šādas subjektīvas tiesības kaut kur starptautisko tiesību sistēmā patiešām pastāv. Neviens šādu pierādījumu līdz šim nav sniedzis. Lai lieki netērētu laiku un pildītu savu sākotnējo apņemšanos izvairīties no tīri juridiskas dabas argumentiem, autors vēlreiz vērš lasītāju uzmanību uz Sanhosē pantiem, no kuriem ļoti skaidri izriet: nē, starptautiskajās tiesībās nepastāv nekādas tiesības uz abortu: nedz starptautiskajos līgumos, nedz starptautisko paražu tiesībās. Tās ANO komitejas, kas pēdējo gadu laikā ir ielasījušas attiecīgajos līgumos tiesības uz abortu, ir darījušas to, pārkāpjot sev doto pilnvaru robežas (ultra vires), un līdz ar to attiecīgie dokumenti ir prettiesiski un nevienu juridiski nesaista (sk. Sanhosē 6. pantu un tā piezīmi). Nē, aborts nav atzīts vairākumā pasaules valstu: gluži otrādi, saskaņā ar Sanhosē 9. panta piezīmē citēto Reproduktīvo tiesību centra datu apkopojumu absolūtais pasaules valstu vairākums (apmēram divas trešdaļas) turpina ar likumu aizliegt abortu visos vai gandrīz visos gadījumos. Tātad abas šā apgalvojuma daļas faktu ziņā ir aplamas.

 

2. tēze: "Abortu pretinieku argumenti balstās uz viņu subjektīvajiem reliģiskajiem uzskatiem, kurus viņi cenšas uzspiest visai sabiedrībai. Tas ir pretrunā ar valsts un baznīcas šķirtības principu."

[11] Šādu viedokli "Jurista Vārda" ekspertu diskusijā aizstāvēja Solvita Olsena, bet tas bieži un plaši izskan arī no citiem avotiem. Šīs ekspertes viedokli var rezumēt šādi: nozīmīga priekšlikumu daļa par abortu ierobežošanu nākot no cilvēkiem ar izteikti kristīgu reliģisku pārliecību, tātad notiekot mēģinājums uzspiest "visiem valsts iedzīvotājiem" vienu konkrētu reliģisku uzskatu sistēmu (eksperte runā pat par "baznīcas doktrīnas iekļaušanu Latvijas tiesību aktos"), kas savukārt pārkāpjot Satversmē noteikto valsts un baznīcas šķirtības principu. Beigās viņa aicina valsti īstenot "Satversmes 99. panta otrā teikuma nosacījumu par valsts un baznīcas šķirtību" "seksuālās un reproduktīvās veselības jomā".8 Starp citu, šo pēdējo S. Olsenas aicinājumu var saprast tā, ka, nespēdama atrast pārliecinošus argumentus pēc būtības, viņa faktiski prasa apklusināt savus oponentus (un tas, protams, nozīmē pilnīgu intelektuālu kapitulāciju oponentu priekšā, bet lai nu pagaidām paliek…).

[12] Vispirms jākonstatē, ka S. Olsena ir pilnīgi pārpratusi valsts un baznīcas nošķiršanas principa jēgu. Demokrātiskā valstī šis princips nozīmē, ka valsts un baznīca respektē viena otras autonomiju: valsts neiejaucas tajos jautājumos, kas ir ekskluzīvā baznīcas kompetencē, bet baznīca savukārt neiejaucas tajos jautājumos, kas ir ekskluzīvā valsts kompetencē. Taču tur jau tā lieta, ka cilvēku dzīvības un nāves, labā un ļaunā jautājumi nebūt neatrodas ekskluzīvā valsts kompetencē (ja vien tā nav nacistiskā Vācija, staļiniskā PSRS, Ziemeļkoreja vai tamlīdzīga totalitāra un tirāniska valsts). Civilizētā demokrātiskā sabiedrībā valsts vara vienmēr ir ierobežota, un ļoti daudzās jomās valsts kompetence pārklājas ar citu sabiedrības struktūru kompetenci. Tādēļ šajās jomās (piemēram, izglītība, veselība, labklājība utt.) valsts aktīvi sadarbojas ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, un viens no šīs pilsoniskās sabiedrības segmentiem ir - jā, tieši reliģiskās organizācijas. Ja S. Olsena mazliet painteresētos, piemēram, par Katoļu baznīcu, viņa uzzinātu, ka tās paspārnē visā pasaulē darbojas neskaitāmas slimnīcas, bāreņu patversmes, skolas, krīzes un rehabilitācijas centri u.tml. Daudzās valstīs šīs iestādes saņem valsts finanšu palīdzību, - bet arī sniedz savus pakalpojumus visiem pilsoņiem neatkarīgi no viņu reliģiskās piederības.

[13] Jāsecina, ka S. Olsenas izpratne par valsts un baznīcas šķirtību diemžēl perfekti atbilst 1936. gada Staļina konstitūcijas 124. pantam, kas asimetriski garantēja ticīgajiem tikai un vienīgi "reliģiskā kulta veikšanas brīvību", savukārt viņu pretiniekiem - "antireliģiskās propagandas brīvību". No šāda totalitāra skatījuma jau sen būtu laiks atbrīvoties. Padomju laiki ir pagājuši, un, vai S. Olsenai tas patīk vai ne, kristiešiem un citu ticību pārstāvjiem ir tieši tādas pašas tiesības uz izteiksmes un rīcības brīvību sabiedriski politiskajā telpā kā viņai pašai un viņas domubiedriem - ne vairāk un ne mazāk.

Mēs visi pašlaik eksistējam tikai tāpēc, ka mūsu mātes savulaik nav mūs abortējušas, un lai iznāk priekšā kaut viens lasītājs, kurš šobrīd, godīgi uzlikdams roku uz sirds, var apliecināt, ka nožēlo šo savas mātes lēmumu.

[14] Starp citu, neaizmirsīsim kādu svarīgu detaļu: ja mēs aplūkojam, piemēram, Katoļu baznīcu, tad "Katoļu baznīca" ir ne tikai pāvests Benedikts XVI un arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, bet, lai cik dīvaini tas neliktos, arī Juris Rudevskis un, pēc statistikas datiem, vēl daži simti tūkstoši Latvijas pilsoņu.9 Tie cilvēki, kas svētdienas rītos atrodami baznīcu solos, pārējā laikā strādā, maksā nodokļus un dodas pie vēlēšanu urnām tāpat kā visi pārējie. Uz kāda pamata un ar kādām tiesībām minētā eksperte diskriminē šo pilsoņu grupu, a priori atsakoties uzklausīt tās viedokli - tas autoram paliek liels noslēpums. Tiktāl nu būtu par to "viedokļa uzspiešanu"…

[15] Tagad ķersimies pie lietas būtības. S. Olsena dziļi maldās: jautājums par abortu pieļaujamību nav reliģiskas, bet gan ētiskas dabas jautājums. Atšķirība starp šīm jomām ir nosakāma pēc diviem kritērijiem: pirmkārt, vai pēc konkrētā priekšraksta satura var noteikt personas reliģisko piederību, un otrkārt, vai šis priekšraksts sakņojas tikai un vienīgi a priori iracionāla rakstura avotos (svētajos rakstos, dogmās, ticējumos utt.), vai arī to var pamatot ar vispārcilvēciska rakstura racionāliem apsvērumiem. Piemēram, ja cilvēks svētdienās vēlas nevis strādāt, bet apmeklēt baznīcu, tad no tā var secināt, ka viņš ir kristietis. Ja cilvēks atsakās strādāt sestdienās un ēst cūkgaļu, tad viņš ar lielu varbūtības pakāpi ir jūds. Ja viņš atsakās ēst cūkgaļu un dzert alkoholu, tad laikam jau viņš ir musulmanis. Visi šāda veida priekšraksti sakņojas tikai un vienīgi attiecīgo reliģiju svētajos rakstos kā dievišķās atklāsmes (tātad - iracionāls) elements, un tie patiešām nekādā gadījumā nedrīkst tikt uzspiesti pārējiem cilvēkiem.

[16] Pavisam citādi ir ar ētiskajiem priekšrakstiem. Ja cilvēks uzskata, ka nedrīkst zagt, slepkavot, melot vai krāpt savu laulāto, tad pēc tā vien viņa reliģisko piederību noteikt nav iespējams. Ja viņam jautās, kādēļ viņš nezog, viņš var atsaukties uz Bībelē ietvertā Dekaloga septīto bausli ("Tev nebūs zagt"), bet tikpat labi viņš var arī teikt, ka uzskata par netaisnīgu atņemt otram tiesiski piederošu lietu; ka nevēlas nodarīt sabiedrībai zaudējumu; ka nevēlas parādīt sliktu piemēru saviem bērniem utt. Tātad šis jautājums pats par sevi jau atrodas ārpus atsevišķo reliģiju ticējumiem un dogmām.

[17] Tieši tāpat arī abortu noliegumā pašā par sevi nav nekā īpatnēji kristīga vai reliģiska. Lai iestātos pret abortiem, nemaz nav jātic Dievam: arī ateists vai agnostiķis ar sev dabiski piemītošajām racionālajām spējām var saprast, ka nedzimušas cilvēka dzīvības iznīcināšana ir amorāla. Viņš var teikt, piemēram, ka viņam riebjas vardarbība pret visvājāko būtni, kas nespēj pati sevi aizsargāt. Viņš var arī teikt, ka ir noziedzīgi neļaut piedzimt cilvēkam, kurš, par spīti grūtībām, būtu varējis izaugt par visas cilvēces labdari un izglābt neskaitāmas dzīvības (šeit viņš, iespējams, ilustrācijai pieminēs slaveno Frenka Kapras (Frank Capra) filmu "Dzīve ir brīnišķīga" ("It"s a Wonderful Life") ar Džeimsu Stjuartu (James Stewart) galvenajā lomā, kur šis temats ir ļoti skaisti apspēlēts). Viņš var tikpat labi piesaukt arī citus racionālus argumentus, kuriem pašiem par sevi nav nekāda sakara ar dažādu reliģiju dogmām un ticējumiem.

[18] Tātad S. Olsena ir acīmredzami sajaukusi cēloni un sekas. Proti, ne jau tāpēc aborts ir atzīstams par amorālu, ka Katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem, bet gan gluži otrādi - Katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem tāpēc, ka tie ir objektīvi amorāli. Ja kristīgo baznīcu balsis šajā ziņā skan skaļāk par pārējām, tad tas ir tāpēc, ka šīs baznīcas vispārējās mūsdienu "domu pašnāvības" apstākļos ir vislabāk saglabājušas veselā saprāta gaismu. Zīmīgi, ka visas mūsu tradicionālās konfesijas pasludina par grēcīgām un asi nosoda arī daudzas citas lietas, piemēram, jau piedzimušu cilvēku slepkavošanu, izvarošanu, zādzību, laupīšanu, neslavas celšanu, narkotiku tirdzniecību, cilvēktirdzniecību, rasu diskrimināciju u.tml. Dīvaini, kāpēc S. Olsena un viņas domubiedri vēl nav uzsākuši plašu kampaņu par labu visu attiecīgo Krimināllikuma pantu atcelšanai, jo tie taču arī atbilst kristīgo baznīcu nostājai - un, tātad, pēc S. Olsenas loģikas, pārkāpj valsts un baznīcas šķirtības principu! Varbūt tomēr godīgi atzīsim, ka saukļi par "valsts un baznīcas šķirtību" un aicinājumi apklusināt "melnsvārču lobiju" atskan tieši tad, kad kristiešu teiktais kļūst atsevišķiem sabiedriskiem vai politiskiem darbiniekiem neērts un nepatīkams, - bet pārliecinošu pretargumentu tā īsti nav?

[19] Autors cer, ka šai absurdajai tēzei beidzot var pielikt punktu. Kā viņš to jau ir uzsvēris raksta sākumā, pats autors šajā rakstā lieto un lietos tikai racionālus un reliģiski neitrālus argumentus, no kuriem nevar tik viegli atkratīties ar atsauci uz "subjektīvu ticīga cilvēka viedokli".

 

3. tēze: "Labi, pieņemsim, ka tas ir nevis reliģiskas, bet ētiskas dabas jautājums. Bet arī tad valsts nedrīkst uzspiest cilvēkiem savas ētiskās vērtības."

[20] I. Krūmiņa apgalvo, ka "nedz tiesību, nedz valsts jēga nav morāles nesamērīga stiprināšana" un ka abortu aizliegums esot vērtējams kā vairākuma ētisko uzskatu uzspiešana tiem, kas uzskatiem nepiekrīt. Šī tēze ir gan absurda, gan bīstama. Pirmkārt, kā to jau trāpīgi atzīmēja Svētais Augustīns, valsts bez morāles un taisnīguma ne ar ko neatšķiras no lielas laupītāju bandas,10 un 20. gadsimta asiņainie totalitārie režīmi ir perfekti pierādījuši šīs atziņas patiesumu. Otrkārt, valsts kā sabiedrības organizācijas struktūras pamatuzdevumi ir novērst un risināt konfliktus indivīdu starpā, atjaunot un aizsargāt taisnīgumu un aizsargāt cilvēku - it īpaši vājāko - tiesības un leģitīmās intereses (un tieši nedzimušie bērni ir vājākie un bezpalīdzīgākie no cilvēkiem). Ja valsts to nedara, tā nepilda savu funkciju, kuras dēļ tā vispār eksistē.

[21] Vislabākā atbilde I. Krūmiņai ir atrodama F. Dostojevska romānā "Noziegums un sods". Tā galvenais varonis Raskoļņikovs tāpat domāja, ka viņa īpatnējie ētiskie uzskati ļauj viņam nogalināt kādu, viņaprāt, nederīgu un parazītisku sabiedrības locekli un ka valstij nebūtu ar varu jāuzspiež viņam sava ētisko vērtību sistēma. Jau drīz pēc sava nozieguma paveikšanas viņš sāka apjaust savas intelektuālās konstrukcijas vājumu un aplamību, un tas beigu beigās lika viņam pieteikties par vainīgu un pakļauties valsts uzliktajam sodam. Pie pilnīgas apskaidrības Raskoļņikovs nonāca jau katorgas cietumā; cerēsim, ka mūsu lasītāji sapratīs līdzīgu ideju aplamību mazāk traģiskos apstākļos.

 

4. tēze: "Abortu pretinieku viedoklis nav vērā ņemams, jo viņi lielākoties ir vīrieši, bet aborts skar vispirms sievietes tiesības un intereses."

[22] Šis laikam ir visjocīgākais un absurdākais arguments, kuru autoram ir nācies dzirdēt šajā sakarā. Kāpēc tas ir tik absurds? Pirmkārt jau tāpēc, ka tas ir aplams faktu ziņā: pietiek paraudzīties uz Sanhosē pantu parakstītāju vārdiem, uz "Jurista Vārda" 24. jūlija diskusijas dalībnieču sastāvu vai uz tiem aktīvistiem un aktīvistēm, kuri piketē un skaita lūgšanas abortu klīniku priekšā Francijā un ASV, lai pārliecinātos par šāda apgalvojuma faktisko aplamību. Māte Terēze, kuras vēstule ir citēta šā raksta epigrāfā, arī, ja vien autors nemaldās, bija sieviešu dzimuma. Otrkārt, pat ja šis arguments būtu faktiski patiess, tam tik un tā nebūtu nekādas nozīmes: vispārēja apgalvojuma patiesums vai nepatiesums nav atkarīgs no tā, kurš to pauž, bet tikai no paša apgalvojuma būtības (īstenībā šī tēze ir argumentum ad personam11 un daļēji tu quoque12 tipa loģiska kļūda).

[23] Treškārt, jebkurš "jūs par to nevarat spriest, jo pats to neesat pieredzējis" veida arguments agri vai vēlu pats sevi iznīcina. Ja sekot šādam domas virzienam, tad neviens no mums nav morāli piemērots spriest par aplūkojamo jautājumu, jo mēs visi esam jau piedzimuši, turpretī aborts skar tikai un vienīgi vēl nedzimušus indivīdus. Kā mēs varam izjust to, ko viņi pārdzīvo? Patiešām, kā reiz asprātīgi izteicās bijušais (toreiz vēl topošais) ASV prezidents Ronalds Reigans (Ronald Reagan): "Esmu pamanījis, ka visi tie, kas ir par abortiem, ir jau piedzimuši."13 Šajā ziņā autors var tikai atgādināt lasītājiem to vienkāršo, acīmredzamo un banālo patiesību, ka mēs visi pašlaik eksistējam tikai tāpēc, ka mūsu mātes savulaik nav mūs abortējušas, un lai iznāk priekšā kaut viens lasītājs, kurš šobrīd, godīgi uzlikdams roku uz sirds, var apliecināt, ka nožēlo šo savas mātes lēmumu.

[24] Par spīti aplūkojamās tēzes loģiskajam absurdumam autors tomēr nevēlētos to augstprātīgi atmest malā, jo bieži vien aiz tās īstenībā slēpjas kāda skaudra patiesība. Bieži vien, sacīdami: "Kā vīrietis spēj spriest par to, kas jāizcieš sievietei?!", cilvēki īstenībā vēlas pateikt, ka ārkārtīgi daudzos gadījumos vainīgā vai līdzvainīgā persona ir vīrietis, bērna tēvs, kurš ar savu uzvedību tiešā vai netiešā veidā spiež vai pamudina sievieti izdarīt abortu. Tā ir pilnīga taisnība: ja Rietumu pasaulē, sākot ar pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, daudzi vīrieši masveidā kļūst arvien infantilāki un bezatbildīgāki, tad Latvijā šī infantilisma problēma diemžēl ir endēmiska jau ļoti sen: Rūdolfa Blaumaņa ģeniālais "Purva bridējs" ir koncentrēts šīs traģēdijas izklāsts. Taču tas nekādā gadījumā neleģitimē abortu: tas nozīmē tikai to, ka valstij ir jāpieliek visas iespējamās pūles, lai aizsargātu mātes un bērna tiesības un pastiprinātu tēva atbildību - ja ne morālo, tad vismaz juridisko un finansiālo. Vai nav absurdi tēva grēku dēļ sodīt bērnu tēva vietā? Tas pats attiecas arī uz gadījumiem, kad grūtniecība iestājusies izvarošanas rezultātā.

 

5. tēze: "Aborts - tās ir sievietes tiesības izvēlēties un noteikt pār savu ķermeni, kas ir visas progresīvās cilvēces sasniegums."

[25] Lai cik tas neliktos pārsteidzoši, šā raksta autors pilnībā iestājas par jebkuras sievietes un jebkura vīrieša tiesībām noteikt pār savu ķermeni (izņemot nepilngadīgos un garā slimos, kuri valstij ir jāaizsargā no iespējamās pašsakropļošanās). To darīdams, autors ar prieku seko klasiskā liberālisma tēvu, piemēram, Frederika Bastiā (Frédéric Bastiat) un Džona Stjuarta Milla (John Stuart Mill), garam. Problēma ir tā, ka aborts ir radikāla "noteikšana" nevis pār savu, bet gan pār cita cilvēka, - proti, nedzimušā bērna - ķermeni, un tas jau nu nekādi neiederas skaistajā "pašnoteikšanās" formulējumā.

[26] Starp citu, bieži sastopamais "feministiskais" arguments par abortu kā "dzimumu līdztiesības" un "sieviešu tiesību aizsardzības" līdzekli ir pretrunīgs un neiztur acīmredzamības pārbaudi: veselais saprāts mums pasaka priekšā, ka apmēram puse no abortētajiem ir meitenītes, bet tas, šķiet, "feministiskā" argumenta piekritējus nemaz neuztrauc.

[27] Runājot par aborta legalizācijas "progresīvo" raksturu, autors vēlētos vienkārši atgādināt objektīvus un nepielūdzamus vēsturiskus faktus. Un proti, līdz pat pagājušā gadsimta sākumam visas civilizētās Rietumu pasaules tautas principiāli uzskatīja abortu par noziedzīgu un kriminālsodāmu (lai gan sodi un to piemērošanas prakse varēja būt ļoti dažādi, dažreiz atkarībā no nonāvētā embrija/augļa attīstības pakāpes).14 Slavenās 19. gadsimta sieviešu tiesību aktīvistes, piemēram, pirmā amerikāņu sieviete ārste Elizabete Blekvela (Elizabeth Blackwell), Elizabete Keidija Stentone (Elizabeth Cady Stenton), Sjūzena B. Entonija (Susan B. Anthony) un citas, stingri iestājās pret abortu. Tā, piemēram, 1869. gada jūlijā S. Entonija savā laikrakstā "The Revolution" rakstīja: "Es apraudu šausmīgo bērnu slepkavības noziegumu. Lai kāda būtu motivācija - tieksme pēc ērtībām vai vēlme izglābt no ciešanām nedzimušu nevainīgu dvēseli, - sieviete, kura to izdara, ir drausmīgi vainīga. Tā būs nasta viņas sirdsapziņai dzīves laikā, un tā būs nasta viņas dvēselei pēc nāves. Taču - ak vai! Trīsreiz vainīgs ir tas [vīrietis], kurš noveda viņu līdz izmisumam un pamudināja izdarīt šo noziegumu!" Līdz ar to S. Entonija atgādināja, ka abortu aizliegums pats par sevi ir nepilnīgs; ir nepieciešami arī plaša sociāla rakstura pasākumi, lai novērstu tā cēloņus.15

[28] Autors vēlētos atgādināt arī to neērto vēsturisko faktu, ka pirmie, kas oficiāli legalizēja abortus, bija Padomju Krievijas boļševiki. Ar V. Ļeņina "svētību" pieņemtais 1920. gada 18. novembra dekrēts "Par sievietes veselības aizsardzību" kļuva par pasaulē pirmo normatīvo aktu, kas, metot izaicinājumu visai tālaika civilizētajai pasaulei, padarīja abortu par pilnīgi brīvu bezmaksas procedūru.16 Apmēram tajā pašā laikā boļševiki centās veicināt arī citas sabiedrību un ģimeni graujošas parādības, piemēram, propagandējot "brīvo mīlu". No kultūras un civilizācijas viedokļa tas bija demonstratīvs judeokristīgo vērtību sistēmas noliegums (ko komunisti, protams, arī gribēja panākt) un atgriešanās senajos pagānu laikos: atcerēsimies, ka mākslīga grūtniecības pārtraukšana bija izplatīta antīkajā grieķu-romiešu pasaulē līdzās praksē nesodītai jaundzimušo nonāvēšanai, pedofilijai un dažām citām nejaukām lietām. Protams, kā jau teikts iepriekš, pats par sevi tas nav arguments pēc būtības nedz par, nedz pret abortiem, - taču vai nav jocīgi saukt par "progresīviem" pasākumus, kas morālā ziņā atmeta sabiedrību vairāk nekā pusotra tūkstoša gadu atpakaļ?

 

6. tēze: "Pasaulē ir tik daudz bāreņu, nabadzīgu, slimu un pamestu bērnu. Labāk ir nevis likt viņiem ciest šajā pasaulē, bet vienkārši neļaut viņiem piedzimt!"

[29] Šī "humānā" tēze cieši ir saistīta ar nākamo, taču autors vēlētos to īpaši izdalīt. Pirmkārt, neviens no šīs tēzes aizstāvjiem nemaz neiedomājas par pašas ieinteresētās puses, t.i., nonāvējamā bērna, iespējamo viedokli. Otrkārt, tam, kurš šo tēzi piesauc, ir uzreiz jājautā, kurš un uz kāda pamata ir devis viņam - bet arī ikvienam no mums, sabiedrībai, valstij vai jebkuram citam - tiesības un pilnvaras izlemt, kura cilvēka dzīvība ir dzīvošanas vērta un kura nav? (Paskat", paskat": Raskoļņikovs ar savu asiņaino cirvi atkal ir parādījies pie apvāršņa!)

[30] Iedomājieties, dārgo lasītāj, ka jūs esat atstājis savu automašīnu vienā no Rīgas stāvvietām un pēc kāda laika nākat tai pakaļ. Tikko kā jūs grasāties sēsties savā spēkratā, pēkšņi parādās kāds visnotaļ aizdomīgs tips dīvainā formas tērpā, kurš apgalvo, ka viņš esot pašvaldības policists, ka jūs esot pārkāpis stāvēšanas noteikumus un ka nu jums esot jāmaksā prāvs naudassods. Protams, jūs vispirms pieprasīsiet šim indivīdam, lai viņš pierādītu savas pilnvaras, uzrādot derīgu policista apliecību, un, ja viņš to nespēs, jūs varēsiet skaļi iesmieties viņam sejā, aizcirst mašīnas durvis un aizbraukt. Tieši tāpat ir arī ar tiem, kuri apgalvo, ka labāk ir neļaut bērnam piedzimt nekā, iespējams, visu mūžu ciest. Ja jūs kādreiz sarunā dzirdat šādu apgalvojumu, tad uzreiz pieprasiet sarunu biedram uzrādīt derīgu licenci vai pilnvaru svešu likteņu lemšanai un vēlamo un nevēlamo dzīvju šķirošanai. Noteikti uzprasiet arī, kura iestāde ir kompetenta šādu pilnvaru izdot, pēc kādiem kritērijiem šai šķirošanai ir jānotiek un kurš šos kritērijus ir apstiprinājis. Ja skaidras atbildes nebūs, tad jums diskusija nemaz nav jāturpina, jo tad jūsu sarunu biedra teiktais izrādās tikai personiska, ne uz ko nepamatota iedoma.

[31] Treškārt, veselais saprāts it kā pasaka mums priekšā, ka valsts un citu sabiedrības organizācijas struktūru uzdevums būtu darīt visu iespējamo, lai risinātu cilvēku problēmas (lai tiktu apkarots alkoholisms un narkomānija, lai tēvi nepamestu mātes, lai mātes nepamestu bērnus, lai bāreņi atrastu labas audžuģimenes, lai neviens neciestu badu, lai invalīdi dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi utt.), nevis lai atzītu pašus cilvēkus par problēmu un preventīvi iznīcinātu.

[32] Ceturtkārt, minētā tēze ir īpaši bīstama ar to, ka no tās loģiski izriet jau piedzimušu cilvēku nogalināšanas attaisnojums. Kad trūcīga sieviete veic abortu "sociālu iemeslu dēļ", tas tiek attaisnots ar to, ka šis bērns dzīvotu nelaimīgu dzīvi, bet tas tomēr ir un paliek tikai pieņēmums: nevar izslēgt iespēju, ka šis pats bērns varētu tikt adoptēts lieliskā audžuģimenē un izaugt par krietnu cilvēku. Savukārt, ja mēs paraugāmies uz bāreņu patversmēm, it sevišķi nabadzīgajās valstīs, mēs ieraudzīsim daudzus bāreņus un invalīdus, kuriem nav paveicies un kuri nu jau pilnīgi skaidri un nepārprotami ir nelaimīgi. Bet, ja vienkāršs pieņēmums par nākotnē sagaidāmajām ciešanām attaisno potenciālā cietēja iznīcināšanu "aiz žēlastības", - tad jau skaidra pārliecība par ciešanām tagadnē vēl vairāk attaisno reālā cietēja iznīcināšanu "aiz žēlastības"! Kad mēs lasām par vācu nacistu sarīkoto "T4 akciju", kuras gaitā tika nogalināti vismaz 200 tūkstoši "neārstējami slimo", mēs pamatoti šausmināmies un saucam šo akciju par noziegumu, taču šā nozieguma autoru motivācija bija loģisks un likumsakarīgs "humāno abortu" tēzes turpinājums. Arī viņi domāja, ka darīja labu un svētīgu darbu, sagādājot invalīdiem "nāvi aiz žēlastības" (Gnadentod).17

[33] Daudzi lasītāji šajā brīdī ar sašutumu teiks, ka tā esot demagoģija, jo nevarot taču salīdzināt jau piedzimušu bērnu (lai cik slims un nelaimīgs viņš nebūtu) ar embriju vai augli mātes miesās! Lūk, te mēs nonākam pie nākamās tēzes, kas būtībā ir pats galvenais jautājums visā šajā diskusijā.

 

7. tēze: "Embriju vai augli nevar salīdzināt ar jau piedzimušu bērnu. Nav pierādījumu, ka embrijs vai auglis ir cilvēks."

[34] Aplūkojot šo tēzi, mēs gribot negribot nonākam pie jautājuma, kas ir visas mūsu diskusijas centrs, kodols un pamatakmens. Un proti: vai valsts, sabiedrība, atsevišķas personas vai personu grupas vispār drīkst šķirot cilvēciskās būtnes pēc to "cilvēcīguma" pakāpes - jā vai nē? Pie šā jautājuma arī būtu jāapstājas; dziļāk iet vairs nav jēgas - jo tas ir principiāls jautājums, kas ir atkarīgs no katra lasītāja personiskajiem ētiskajiem uzskatiem.

[35] Pēckara Rietumu pasaule uz šo jautājumu ir devusi viennozīmīgu atbildi: vispirms Nirnbergas procesā pret nacistiskās Vācijas amatpersonām, un pēc tam Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Protams, Nirnbergas procesam bija trūkumi (sākot jau ar to, ka vienas no totalitārajām lielvalstīm un kādreizējās Hitlera sabiedrotās pārstāvji sēdēja apsūdzētāju un tiesnešu starpā), taču viens milzīgs un nenoliedzams sasniegums tam bija gan: Nirnbergā pirmoreiz tika pērkondimdoši skaidri formulēta un juridiskā formā ietērpta atziņa, ka ikviens, kurš liedz kādai cilvēku kategorijai pilntiesīgu cilvēku statusu, pats nostāda sevi ārpus visas civilizētās cilvēces ar visām no tā izrietošajām sekām. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 3. pants šajā ziņā ir kristālskaidrs: "Ikvienam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību." Tieši tā, melns uz balta: "I-K-V-I-E-N-A-M". Kāda papildu interpretācija šeit vēl ir iespējama, to autors pie labākās vēlēšanās nespēj saprast. Cilvēka tiesībām uz dzīvību ir jēga tikai tad, ja "cilvēka" jēdziens tiek saprasts absolūti objektīvā nozīmē, bez jebkādiem "bet", "ja" un "izņemot" - pretējā gadījumā mēs riskējam agri vai vēlu nonākt pie tiem pašiem drūmajiem vārtiem, kurus rotā uzraksts "Arbeit macht frei"…

[36] Daudzi cilvēki šodien apšauba to, ka šis "ikvienam" attiecas uz nedzimušu bērnu mātes miesās. Viņu argumenti mēdz būt trejādi: 1) nav zināms, vai nedzimušais bērns ir cilvēks; 2) nedzimušais bērns nav cilvēks, un 3) nedzimušais cilvēks vēl nav cilvēks. Daži komentētāji, piemēram, I. Krūmiņa, pamanās vienlaicīgi aizstāvēt visus trīs apgalvojumus, lai gan pirmais un otrais ir savstarpēji pretrunīgi. Tagad aplūkosim katru no šiem trijiem argumentiem.

[37] I. Krūmiņa raksta: "Vēl joprojām kaut aptuveni zinātniski nav pierādīts, kurā brīdī kopš ieņemšanas sākas cilvēks, un šajā aspektā dominē tikai reliģiskas, filozofiskas, kultūras vai medicīniskas hipotēzes." Bet... pagaidiet mirkli! Ja tas tā patiešām ir, tad tas ir arguments par labu tūlītējam un pilnīgam abortu aizliegumam! Iedomājieties, mīļo lasītāj, ka jūs jautrā kompānijā esat izbraukuši zaļumos un vienā jaukā brīdī kāds no jūsu draugiem sameklē pistoli un piedāvā sarīkot šaušanas sacensības, kā mērķi izvēloties mežmalas krūmos saliktas tukšas pudeles. Protams, ja jūs esat saprātīgs cilvēks un jūsu apziņu vēl līdz galam nav aizmiglojis šo pudeļu kādreizējais saturs, tad jūs vispirms pārbaudīsiet, vai šajos krūmos vai mežā aiz tiem neatrodas kāds cilvēks, citādi nejauši noklīdusi lode var padarīt jūs par vainīgu miesas bojājumu nodarīšanā vai nonāvēšanā aiz neuzmanības. Un, ja jūs redzēsiet, ka šādu nejaušu cilvēku esamību tomēr nav iespējams novērst, jūs piesardzības labad vispār atteiksities no šaušanas sacensībām. Tieši tāpat ir arī abortu gadījumā: ja, kā to apgalvo I. Krūmiņa, mēs skaidri nezinām, vai (un kurā brīdī) mātes miesās esošais embrijs (auglis) ir cilvēks, tad visi aborti ir steidzami un uz visstingrāko jāaizliedz, - jo tad taču var gadīties, ka mēs patiešām nogalinām cilvēkus!

[38] Runājot pēc būtības, apgalvojums par "cilvēka dzīves neskaidro sākuma brīdi" ir aplams: skat. Sanhosē 1., 2. un 3. pantu un šo pantu piezīmes.

[39] Otrais arguments ir visradikālākais: tas vispār noliedz embrija vai augļa cilvēciskumu. I. Krūmiņa raksta: "Embrijs vēl nav uzskatāms par mazuli, bet tikai tā potenciālu, jo embrijam vēl nepiemīt cilvēciskas pazīmes un īpašības." Dīvaini gan. Neviens normāls cilvēks neiedomāsies apšaubīt to, ka, piemēram, grūsnas kaķenes vēderā atrodas kaķēni, lācenes vēderā - lācēni, zilonenes vēderā - zilonēni utt. Un tikai attiecībā uz Homo sapiens sugas mazuļiem nez kāpēc tiek izdarīts izņēmums. Kliedzošs absurds? Jā, protams, - taču mūsu laikmetam ļoti raksturīgs. Kā nesen konstatēja krievu žurnālists un blogotājs Sergejs Hudijevs, lai būtu par kristieti, ir jānotic neredzamajam, bet, lai būtu par postmodernā laikmeta t.s. liberāli, ir jānoliedz acīmredzamais…18

[40] Trešais arguments ir "maigāks" par iepriekšējo. Tā piekritēji apgalvo, ka nedzimis bērns ir kaut kādā veidā "mazāk cilvēks" nekā tāds, kurš jau ir piedzimis, vai arī ka nedzimuša bērna tiesiskais statuss ir atkarīgs no viņa attīstības pakāpes mātes miesās. Mēs tikko noskaidrojām, ka tiesībām uz dzīvību ir jēga tikai tad, ja to subjekts tiek definēts stingri objektīvi; tādēļ paraudzīsimies, vai šim trešajam argumentam ir kāds objektīvs pamats.

[41] Daži nopietni saka, ka nedzimis bērns "vēl nepiedalās sabiedriskajās attiecībās". Autors ļoti lūdz lasītājus parādīt viņam kaut vienu zīdaini, kurš tajās piedalās.

[42] Jau piedzimis zīdainis ir redzams un sataustāms, viņš brēc un ķepurojas, māte var paņemt viņu rokās un sajust viņa smaržu, u.tml., savukārt nedzimis bērniņš vēl tāds nav? Bet, piedodiet, tas ir pilnīgi subjektīvs un emocionāls kritērijs, kurš nu nekādi nevar tikt ņemts vērā cilvēka statusa noteikšanā. Turklāt ultrasonogrāfija ir padarījusi šo kritēriju par bezjēdzīgu; jau šodien daudzas ģimenes lepni izstāda savu bērnu pirmsdzimšanas fotogrāfijas visur, kur vien var.

[43] Nedzimis bērns "nav dzīvotspējīgs bez mātes" (I. Krūmiņa)? Bet arī zīdainis ir pilnīgi bezpalīdzīgs un nekādi nevar izdzīvot bez mātes vai vismaz citas personas (aukles, barotājas), kas viņu aizvieto. Turklāt zinātnes progress ir padarījis "augļa (embrija) dzīvotspēju" par nosacītu kritēriju. Tie priekšlaicīgi dzimušie bērni, kuri pirms simts gadiem būtu nolemti drošai nāvei, mūsdienu medicīnas tehnoloģiju un neonatālās aprūpes attīstības rezultātā izdzīvo un veiksmīgi pieaug. Zinātne iet uz priekšu septiņjūdžu soļiem, un tas nozīmē, ka priekšlaicīgu dzemdību vai spontāna aborta upuru dzīvotspējas slieksnis laika ziņā atkāpsies vēl un vēl. "Mākslīgās dzemdes" ideja kādreiz piederēja zinātniskās fantastikas jomai, šodien to jau apspriež respektablos zinātniskos žurnālos.19 Tātad šis kritērijs arī nav objektīvs, jo tas ir atkarīgs no konkrētā laikmeta zinātniskā progresa līmeņa, nevis no paša bērna (embrija, augļa) īpašībām.

[44] Nu kur tad ir kaut viens objektīvs kritērijs? Tādu nav? Tad mums neatliek nekas cits, kā piekrist Polijas Konstitucionālajai tiesai, kas savā 1997. gada 28. maija spriedumā secināja, ka "vienīgā racionālā iespēja konstitucionāli attaisnot [abortu legalizāciju] būtu pierādīt, ka cilvēka dzīvībai pirms un pēc piedzimšanas ir dažāda vērtība", - un tad konstatēja, ka abortu aizstāvji konkrētajā lietā nebija nedz snieguši šādus pierādījumus, nedz norādījuši kritēriju, pēc kura šāds dalījums būtu iespējams.20

[45] Visbeidzot, ļoti izplatīta ir "kompromisa" nostāja, kuras piekritēji cenšas iedalīt grūtniecību vairākās stadijās un padarīt nedzimušā bērna tiesisko statusu atkarīgu no viņa attīstības pakāpes. S. Olsena raksta: "Pilnībā atbalstu [..] graduālo tiesību konflikta risināšanas modeli, kas paredz, ka grūtniecības pirmajā trimestrī sievietei ir patstāvīgas tiesības izlemt turpināt vai neturpināt nevēlamu grūtniecību, otrajā grūtniecības trimestrī tiesības izlemt par grūtniecības pārtraukšanu ir likumā noteiktos gadījumos [..], bet pēdējā grūtniecības trimestrī pilnībā prevalē augļa aizsardzības pienākums." Apmēram tas pats lasāms arī I. Krūmiņas rakstā.

[46] Šeit atkal jāuzdod tas pats jautājums: uz kādiem objektīviem apsvērumiem balstās šī pieeja? S. Olsena un I. Krūmiņa noteikti atbildēs, ka tās pamatā ir embrija (augļa) attīstības pakāpe: jo attīstītāks viņš ir, jo vairāk viņam ir tiesības dzīvot. Atstājot malā jautājumu par šā apgalvojuma pamatotību (autors, piemēram, neredz nekāda pamata tam piekrist), pieņemsim, ka tas tā patiešām ir. Taču te ir kāda nepārvarama problēma: bērna attīstība pirms piedzimšanas - tieši tāpat kā pēc tās - nenotiek lēcienveidīgi, bet gan ļoti pakāpeniski. Neviens vidusskolnieks nepamostas vienā jaukā rītā ar domu: "Kopš šodienas plkst. 7.00 es vairs neesmu pusaudzis, bet jauneklis!" Neviens padzīvojis cilvēks, spogulī raudzīdamies, nesaka sev: "Kopš vakardienas brokastu laika esmu kļuvis par sirmgalvi." Bet tāpat ir arī ar nedzimušu bērnu: nav tā, ka no rīta viņš ir bezformīgs "embrijs", bet vakarā jau pēkšņi "auglis".

[47] Saskaņā ar mūsu Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu grūtniecību "pēc sievietes vēlēšanās" (t.i., brīvi) var pārtraukt līdz grūtniecības 12. nedēļai. Tas pats attiecas uz izvarošanas gadījumu, bet "medicīnisku indikāciju dēļ" aborts ir atļauts līdz grūtniecības 24. nedēļai. Tagad paņemsim vienu no šiem termiņiem - divpadsmit nedēļas - un paraudzīsimies, cik tas ir objektīvi pamatots. Pieņemsim, ka bērna ieņemšanas datums mums ir zināms un divpadsmitās grūtniecības nedēļas pēdējā diena ir otrdiena, 2012. gada 31. jūlijs. Tātad otrdien, 31. jūlijā, abortu vēl drīkst brīvi veikt, bet trešdien, 1. augustā, vairs nedrīkst, ja vien tam nav "medicīniska pamatojuma".

[48] Un tagad izdarīsim praktisku eksperimentu. Nosūtīsim grūtnieci uz poliklīniku un veiksim embrija ultrasonogrāfiju divas reizes: vispirms otrdien plkst. 12.00, un pēc tam trešdien tajā pašā laikā - un salīdzināsim abus iegūtos attēlus. Un tad padomāsim: kas tad šajā embrijā objektīvi ir mainījies šo divdesmit četru stundu laikā, ka vakar viņu vēl varēja brīvi abortēt, bet šodien vairs ne? Uzmanīgi aplūkojot abus attēlus, ikviens godīgi atzīs, ka nekas. Bet tad jau sanāk, ka diviem embrijiem pilnīgi identiskā attīstības pakāpē likumdevēja gribas rezultātā ir nolemts dažāds liktenis! Vēl jo vairāk: tā kā precīzais ieņemšanas datums bieži vien nav zināms, tad var iznākt tā, ka vecāku embriju varēs abortēt, bet jaunāku vairs ne.

[49] Tādējādi mums atliek tikai secināt, ka šo divpadsmit nedēļu termiņu likumdevējs ir noteicis pilnīgi voluntāri un patvaļīgi, balstoties uz vienkāršu pieņēmumu par embrija attīstības pakāpi, nevis uz kaut kādu objektīvu embrija īpašību. Pie šāda secinājuma ir nākusi arī Polijas Konstitucionālā tiesa jau minētajā 1997. gada spriedumā, piekrītot iesniedzēju argumentam, ka "šādu [attīstības] stadiju noteikšana ir pilnīgi patvarīga un nerod nekādu apstiprinājumu empīriski nosakāmos faktos".21 Cik patīkami apzināties, ka kaut kur Eiropas centrā vēl kvēlo veselā saprāta liesma!

[50] Oponenti, iespējams, sacīs: "Bet kaut kāds termiņš likumdevējam taču ir jānosaka!" Nē: "kaut kāds" noteikti nav jānosaka, jo runa ir par vissvarīgāko - cilvēka dzīvību. Kā mēs jau redzējām, cilvēka tiesībām uz dzīvību ir jēga tikai tad, ja "cilvēka" jēdziens tiek saprasts pilnīgi objektīvi, neatkarīgi no likumdevēja iegribām - bet neviena objektīva kritērija, lai atšķirtu embrija stāvokli šodien un vakar (vai šonedēļ un pagājušonedēļ) vienkārši nav. Katru reizi, kad oponenti mēģinās šajā sakarā piesaukt jebkādu termiņu, šā raksta autors aukstasinīgi un nepielūdzami vaicās: "Un kādēļ ne iepriekšējā dienā?" Un tā - līdz pat ieņemšanas brīdim.

[51] Pie kāda secinājuma tad mēs nonākam? Pie tāda, ka nekāda objektīva pamata, lai būtiski atšķirtu cilvēka dzīvību pirms un pēc piedzimšanas, vienkārši nav, un ka mēģinājums precīzi "saskaldīt" pirmsdzemdību attīstību dažādās stadijās ir patvaļīgs. Tāpēc nekas cits neatliek, kā piekrist Sanhosē 2. pantam, saskaņā ar kuru "katra cilvēka dzīve ir nesaraujams veselums, kas sākas ieņemšanas brīdī un turpinās dažādās stadijās līdz pat nāvei. Zinātnē šīm stadijām tiek doti dažādi nosaukumi, tādi kā "zigota", "blastocista", "embrijs", "auglis", "zīdainis", "bērns", "pusaudzis" un "pieaudzis cilvēks". [..]" Autors no savas puses vēl varētu papildināt: arī "jaunietis", "pusmūža cilvēks", "sirmgalvis" utt. Visi šie termini apzīmē nevis kaut kādas atsevišķas, būtiski atšķirīgas būtnes, bet gan viena un tā paša indivīda - cilvēka (Homo sapiens) dzīves stadijas. Jebkāda vienas vai vairāku stadiju izraušana vai izdalīšana no kopīgā dzīves gājuma ir acīmredzami mākslīga un patvaļīga.

[52] Pamatojoties uz visu iepriekš teikto, autors nekādi nespēj saprast, kā var vienlaicīgi principiāli aizstāvēt tiesības uz dzīvību (piemēram, kvēli iestājoties pret nāvessodiem) un tiesības uz abortu. Ir jābūt loģiskai konsekvencei: vai nu mēs sakām, ka cilvēka dzīvība ir principiāli svēta un neaizskarama, un tātad aborti nav pieļaujami, - vai arī iestājamies par abortiem, bet tad arī atzīstam, ka cilvēka dzīvība principā ir valsts rokās un nekas neaizliedz likumdevējam utilitāru apsvērumu dēļ atļaut arī citu cilvēku kategoriju nonāvēšanu.

[53] Autors nekādā ziņā nevēlas personīgi uzbrukt "vidusmēra" abortu aizstāvjiem vai viņus apvainot: viņi vienkārši atrodas mūsdienu kultūras iespaidā, bet mūsdienu Rietumu kultūra lielā mērā ir vērsta uz to, lai mudinātu cilvēkus daudz nedomāt un atkārtot dažādus masu saziņas līdzekļos tiražējamos lozungus. Šā raksta autors savukārt uzskata par savu misiju intelektuāli "tramdīt" mūsu tautiešus un modināt viņos pastāvīgas un patstāvīgas racionālas domāšanas spēju. Tieši tāpēc, ka daudzi abortu aizstāvji vienkārši neaizdomājas līdz savas nostājas loģiskajām sekām, viņi var ļoti sirsnīgi un bez jebkādas iekšējas liekulības paust savas dusmas, riebumu un sašutumu, ja runa ir par zīdaiņu vai mazu bērnu nogalināšanu. Viņuprāt, tās ir divas dažādas un nesalīdzināmas lietas, - bet tas ir tādēļ, ka viņi šo jautājumu nav līdz galam pārdomājuši.

[54] Lai gan šeit autors pats sevi nedaudz palabos: nē, ne visi abortu aizstāvji uzskata, ka tās ir divas dažādas lietas. Ir arī tādi, kas godīgi un konsekventi iet līdz galam un paziņo: "Jā, starp nedzimušu bērnu un zīdaini patiešām nav būtisku un objektīvu atšķirību, un tādēļ arī zīdaiņu nonāvēšana būtu pieļaujama." Redzamākais šā domu novirziena pārstāvis ir Prinstonas universitātes bioētikas profesors Pīters Singers (Peter Singer) (tas pats, kurš attaisno zoofiliju22 un cīnās par lielo pērtiķu tiesībsubjektības atzīšanu).23 Pēc viņa domām, zīdainim trūkst būtisko cilvēciskuma atribūtu - "racionalitātes, autonomijas un pašapziņas" - un tādēļ "jaundzimuša bērna nogalināšana nekādā gadījumā nav līdzvērtīga cilvēka nogalināšanai, - tas ir, tādas būtnes nogalināšanai, kas grib turpināt dzīvot".24

[55] Pavisam nesen, šā gada februārī, prestižajā "Journal of Medical Ethics" tika publicēts divu Austrālijā dzīvojošu itāļu - Alberto Džubilīni (Alberto Giubilini) un Frančeskas Minervas (Francesca Minerva) - raksts, kurā autori aizstāvēja tiesības uz "pēcdzemdību abortu" - t.i., jaundzimušo bērnu nonāvēšanu. Lūk, šā raksta kopsavilkums:

"Aborts tiek plaši pieļauts pat tādu iemeslu dēļ, kuriem nav nekāda sakara ar augļa veselību. Parādot, ka: (1) nedz augļiem, nedz jaundzimušajiem bērniem nav tas pats morāls statuss kā īstiem cilvēkiem, (2) tas, ka abi ir potenciāli cilvēki, no morālā viedokļa nav svarīgi, un (3) adopcija ne vienmēr ir īstu cilvēku interesēs, - autori argumentē, ka t.s. pēcdzemdību abortam (jaundzimušā nogalināšanai) ir jābūt atļautam visos gadījumos, kad aborts ir atļauts, ieskaitot gadījumus, kad jaundzimušajam nav nekādu defektu."25

[56] Jūs esat sašutuši, dārgie lasītāji? Bet - par ko?! A. Džubilīni un F. Minerva ir vienkārši paņēmuši abortu aizstāvju parastos argumentus un izdarījuši no tiem godīgus un loģiski konsekventus secinājumus. Šajā gadījumā viņi vienkārši piemēroja siloģismu, kas izskatās šādi:

"A" premisa: Nedzimis bērns ir morāli līdzvērtīgs jaundzimušajam.

"B" premisa: Nedzimušu bērnu nonāvēšana ir pieļaujama.

Slēdziens: Tātad arī jaundzimušo nonāvēšana ir pieļaujama.

Ja jūs nepiekrītat šā siloģisma slēdzienam, tad jums ir jāmeklē, kura no abām premisām ir aplama. Tie lasītāji, kuri skaļi pauda savu sašutumu pēc A. Džubilīni un F. Minervas raksta izlasīšanas, laikam uzskatīja par aplamu "A" premisu ("nedzimis bērns ir morāli līdzvērtīgs jaundzimušajam"). Taču autors tikko parādīja, ka nekādu objektīvi pamatotu atšķirību starp bērnu pirmsdzemdību un pēcdzemdību stadijā nav; tātad tieši šī premisa ir patiesa. Un tādēļ, ja mēs nepiekrītam A. Džubilīni un F. Minervas slēdzienam, mums gribot negribot ir jāatzīst par aplamu "B" premisa ("nedzimušu bērnu nonāvēšana ir pieļaujama").

[57] Visbeidzot, tiem, kas apgalvos, ka P. Singera, A. Džubilīni un F. Minervas idejas tā arī paliks ideju līmenī un ka "pēcdzemdību aborts" nekad, nekad, nekad netiks ieviests dzīvē kā "sievietes tiesības", autors uzstājīgi prasīs atklāt šādas pārliecības cēloni un atgādinās, cik daudzi Eiropas valstsvīri 1938. gadā svēti ticēja, ka Hitlers aprobežosies ar Sudetu apgabalu un ka nekāda jauna pasaules kara nebūs…

 

8. tēze: "Abortus nedrīkst ierobežot, jo tad sievietes vienkārši ies pie dažādiem "kaktu dakteriem" un veiks nedrošus abortus, kā rezultātā paaugstināsies sieviešu mirstība. Turklāt tam nav jēgas, jo sieviete vienmēr varēs doties uz citu valsti un veikt abortu tur."

[58] Šīs tēzes pirmā daļa nemaz nav tik absurda - tas ir t.s. mazākā ļaunuma arguments, kas jau izsenis tiek lietots likumdevēju praksē. Saskaņā ar šo argumentu, pat ja valsts atzīst kādu rīcību par sliktu, amorālu un sabiedriski kaitīgu, dažreiz ir lietderīgāk to tomēr atļaut un stingri reglamentēt, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tādējādi nodarītais ļaunums būs ievērojami mazāks par to ļaunumu, kas rastos pilnīga aizlieguma gadījumā. Klasiski piemēri ir prostitūcija, azartspēles un vieglo narkotiku tirdzniecība. Jau 13. gadsimtā Francijas karalis Ludviķis IX (Svētais Ludviķis), neraugoties uz savu dievbijību un personisko tikumību, pēc ilgām pārdomām nolēma atļaut un reglamentēt prostitūtu darbību, lai mazinātu izvarošanas gadījumus. Likumdevējs var arī nolemt, ka labāk ir atļaut azartspēles un vieglo narkotiku lietošanu noteiktās robežās, lai varētu tās vieglāk kontrolēt un ierobežot cilvēku kārdinājumu atvērt slepenus spēļu namus vai ķerties pie heroīna vai paštaisīta dezomorfīna lietošanas.

[59] Taču šeit pastāv viena būtiska atšķirība, kas neļauj šos piemērus attiecināt pēc analoģijas uz abortiem: proti, visos šajos piemēros nav nevainīga cietušā. Prostitūtas un viņas klienta attiecības ir labprātīgas divu a priori rīcībspējīgu personu attiecības. Spēlmanis pats labprātīgi izlemj sēsties pie ruletes galda, kaut arī tas var viņu izputināt. Narkomāns labprātīgi aizkūpina marihuānas cigareti. Taču visi šie cilvēki nodara tiešu kaitējumu tikai paši sev, savukārt aborta gadījumā tiek tieši aizskartas trešās personas, t.i., nedzimušā bērna, intereses. "Mazākā ļaunuma" arguments nevar tikt piesaukts tur, kur no konkrētās darbības tieši cieš trešā persona (citi piemēri: zādzība, laupīšana, pedofilija, meitenīšu ģenitālā sakropļošana…).

[60] Līdz ar to šis arguments arī nav derīgs. "Kaktu dakteru" darbība kā jau jebkāda noziedzīga darbība ir jāizskauž, pastiprinot likumā noteiktos sodus un liekot tiesībsargājošajām iestādēm reāli un konsekventi atklāt, izmeklēt un bargi sodīt šādu darboņu aktivitātes. Un, protams, valsts sociālā politika ir jāveido tā, lai samazinātu sieviešu kārdinājumu veikt abortus un lai nodrošinātu mātēm un bērniem pienācīgu dzīves līmeni un pienācīgas nākotnes izredzes. Valsts politikas neveiksmes vienā vai otrā jomā neattaisno vājāko un neaizsargātāko cilvēku saimes locekļu aizsardzības mazināšanu.

[61] Visbeidzot, arguments par to, ka sievietes taču varēs doties uz ārzemēm un veikt abortus tur, patiešām neiztur nekādu kritiku. Katra valsts ir suverēna, pati veido savu politiku attiecībā uz savā jurisdikcijā esošajām personām, un dažādu valstu starpā neizbēgami rodas atšķirības starp atļauto un aizliegto. Vai tad kāds kādreiz ir nopietni runājis par narkotiku tirdzniecības atļaušanu Latvijā tikai tā iemesla dēļ, ka ikviens vēl nesen varēja doties uz Nīderlandi un tur uzpīpēt marihuānu (vai, ja naudas ir pavairāk, aizlidot uz Peru un tur baudīt vietējo šamaņu sagatavotās zālītes un saknītes)? Zviedrijā un Norvēģijā prostitūtu pakalpojumu pirkšana ir sodāma, un šo valstu likumdevējus nebūt nemulsina tas fakts, ka Nīderlandē, Vācijā un turpat blakus esošajā Dānijā prostitūcija ir un paliek legāla. Starp citu, Lihtenšteinā aborts vismaz pagadām ir sodāms arī tad, ja Lihtenšteinas pavalstniece to veic ārzemēs.26 Autors, protams, negrib teikt, ka Latvijas likumdevējam būtu jāseko šim piemēram - viņa vienīgais mērķis ir parādīt, ka arguments par iespējamo došanos uz ārzemēm nav derīgs.

 

9. tēze: "Abortu ierobežošana tikai paaugstina sieviešu mirstības līmeni."

[62] Šeit jājautā, par kādiem abortiem ir runa: par legālajiem vai par nelegālajiem. Ja runa ir par dažādiem kaktu dakteriem, tad atbilde uz to jau ir dota pie iepriekšējās tēzes. Savukārt, ja tiek apgalvots, ka abortu ierobežošana vispār kā tāda, paaugstina sieviešu mirstības līmeni - arī tad, ja nelegālie aborti netiek veikti, - tad tas vienkārši neatbilst patiesībai. Pietiek paraudzīties uz vispārpieejamo statistiku: Īrija ir valsts ar vienu no stingrākajiem abortu likumiem Eiropā - un sieviešu mirstības līmenis šajā valstī ir viens no viszemākajiem (ja ne viszemākais) visā pasaulē: pēc Pasaules veselības organizācijas, UNICEF, ANO Iedzīvotāju fonda un Pasaules bankas datiem, tas ir tikai viens mātes nāves gadījums uz 100 000 dzīvi piedzimušajiem bērniem, bet nāves risks grūtniecības vai dzemdību dēļ ir viena iespēja no 48 000.27 Salīdzinājumam, Latvijā šie skaitļi ir attiecīgi desmit nāves gadījumi uz 100 000 bērniem un viena nāves iespēja no 8500. Zviedrijā - trīs nāves gadījumi uz 100 000 bērniem un viena nāves iespēja no 17 400.28

[63] Pagājušā gada nogalē britu Pensiju un iedzīvotāju lietu pētniecības institūts (PAPRI) publicēja interesantu pētījumu par Īrijas abortu likumu ietekmi uz šīs valsts demogrāfiju un sieviešu veselību kopš 1968. gada. Pētījuma secinājumi ir šādi. Dzimstība Īrijā par spīti kritumam paliek viena no Eiropā visaugstākajām un spēj nodrošināt efektīvu paaudžu nomaiņu. Ilgtermiņā Īrijas demogrāfiskais profils ir "jaunāks" par citām Eiropas valstīm, kas ļauj Īrijai būt mazāk atkarīgai no imigrācijas. Mazāk ne tikai grūtnieču nāves gadījumu, bet arī spontāno abortu, priekšlaicīgu dzemdību, bērnu cerebrālās triekas gadījumu un citu "jaukumu", kurus abortu pārcietušās sievietes riskē vairāk par citām. Mazāk krūts vēža gadījumu, labāka sieviešu garīgā veselība (spriežot pēc nozīmēto antidepresantu daudzuma), mazāks atsevišķu imūnsistēmas slimību skaits…29 Šeit noteikti jāpatur prātā, ka Īrija neaprobežojas ar vienkāršu abortu aizliegumu, bet arī veic atbilstošu sociālo politiku ģimeņu atbalstam, bez kuras tik labi rezultāti diez vai būtu iespējami.

[64] Šā gada maijā līdzīgs pētījums tika publicēts arī attiecībā uz Čīli; tā autori ir universitāšu mācībspēku grupa. Izanalizējot statistikas datus par piecdesmit gadu laikposmu - no 1957. līdz 2007. gadam, pētnieki secināja, ka pēc Čīles 1989. gada likuma par abortu aizliegumu grūtnieču mirstība četrpadsmit gadu laikā samazinājās par 69,2 procentiem. Ja 1989. gadā 100 000 dzīvi piedzimušiem bērniem atbilda 41,3 grūtnieču vai dzemdētāju nāves, tad četrpadsmit gadus vēlāk šis skaitlis jau bija noslīdējis līdz 12,7. Pētnieki secināja, ka izšķirošais faktors sieviešu mirstības samazināšanā bija ne jau legāla aborta pieejamība, bet gan plašas sieviešu izglītības programmas īstenošana un sieviešu veselības aprūpes uzlabošana.30 Autors iesaka visiem, kuri lasa angliski, rūpīgi izlasīt abus minētos pētījumus un izanalizēt tajos ietvertos secinājumus.

 

Nobeigums

[65] Šā raksta nobeigums būs pavisam īss. Autors uzskata savu uzdevumu par pabeigtu: viņš ir aplūkojis tās pamattēzes, kas parasti izskan debatēs par abortiem, un tās izanalizējis no elementārās loģikas un ikdienišķā veselā saprāta viedokļa, cenšoties, cik vien tas iespējams, atturēties no tīri juridiskiem argumentiem. Kas attiecas uz gala secinājumiem, autors tos atstāj pašu lasītāju ziņā.

[66] Nobeigumā autors tomēr gribētu padalīties ar kādu pavisam banālu stāstu; tādu stāstu noteikti ir ļoti daudz, bet autoram tagad nāk prātā tieši šis. 1749. gadā kādā vācu ģimenē piedzima puisēns šausmīgā stāvoklī: viņš bija zilgans, neelpoja un nekustējās. Visi bija pilnīgi pārliecināti, ka bērns ir piedzimis nedzīvs. Tolaik šādā situācijā bieži vainoja vecmātes, bet ir ļoti iespējams: ja 1749. gadā jau būtu pieejamas mūsdienu medicīniskās tehnoloģijas, ārsti jau savlaicīgi būtu konstatējuši, ka bērns nebūs dzīvotājs, un ieteikuši mātei veikt abortu. Bet, dīvainā kārtā, puisēns tomēr izrādījās dzīvs un kaut kādā brīnumainā veidā turpināja dzīvot. Un viņš dzīvoja pietiekami ilgu un veiksmīgu dzīvi, lai mēs vēl šodien atcerētos viņa vārdu. Viņu sauca Johans Volfgangs fon Gēte.31

 

Visi šajā rakstā ietvertie viedokļi ir autora personiskie viedokļi. Tie nesaista nevienu institūciju vai organizāciju, kurā viņš darbojas.

1 Pieejams: http://groups.csail.mit.edu/mac/users/rauch/nvp/roe/mothertheresa_roe.html [visas hipersaites šeit un turpmāk skatītas un pārbaudītas 03.08.2012.].

2 Эмбрионы в бочках, 24.07.2012. Pieejams: http://www.interfax-russia.ru/Ural/view.asp?id=331256.

3TheSuicideofThought - tasirG.K. Čestertonapolemiskā traktāta "Ortodoksija" (Orthodoxy, 1908) IIInodaļasvirsraksts. Pieejams: http://en.wikisource.org/wiki/Orthodoxy/Chapter_3.

4Pirmā Samuēlagrāmata, 17:38-40.

5 Chesterton G.K. St. Thomas Aquinas. Teddington, Middlesex: The Echo Library, 2007, pp. 70-71.

6 Krūmiņa I. Abortu tiesiskais regulējums. Jurista Vārds, 24.07.2012., Nr. 30(729).

7 Pierādījumu nasta gulstas uz to, kurš apgalvo, nevis uz to, kurš noliedz (latīņu val.).

8 S. Olsenas viedoklis; Aborts - starp sievietes un nedzimuša bērna tiesībām: Viedokļi un pārdomas. Jurista Vārds, 24.07.2012., Nr. 30(729).

9 Pieejams: http://www.delfi.lv/news/national/politics/tm-parskats-pern-gandriz-dubultojies-luteranu-skaits.d?id=42518430.

10 Augustinus Hipponensis. De Civitate Dei, Liber IV, § 4: "Remota itaque iustitia quid sunt regna nisi magna latrocinia?" Pieejams: http://www.ac-nice.fr/philo/textes/Augustin-DeCivitateDei/Liber04.htm.

11 "Arguments, [apelējot] pie personības" (latīņu val.). Šīs loģiskās kļūdas piemērs: "Hitlers teica, ka smēķēt ir kaitīgi. Hitlers bija nelietis, tādēļ šis apgalvojums ir aplams." Šis ir sarežģīts siloģisms, kurā ir viena apslēpta premisa, proti: "Viss, ko saka nelietis (morāli apšaubāma persona), ir aplams." Tā kā šī premisa pati ir acīmredzami aplama pēc būtības, tad arī gala slēdziens ir aplams. Ja Hitlers sacīja, ka bikses ir velkamas kājās, mēs taču tādēļ nevelkam tās galvā, vai ne?

12 "Tu arī" (latīņu val.). Šīs loģiskās kļūdas piemērs: "Daktera kungs, kā Jūs man varat aizrādīt, ka smēķēt ir kaitīgi, ja Jūs pats smēķējat!" Ārsts pats var izlietot vairākas cigarešu paciņas dienā un būt viscaur piesūcies ar nikotīnu, taču tas nekādi neietekmē viņa apgalvojuma objektīvo patiesumu.

13 New York Times, 22 September 1980.

14 Sk., piem.: Keown J. Abortion, Doctors, and the Law: Some Aspects of the Legal Regulation of Abortion in England from 1803 to 1982. Cambridge: Cambridge University Press, 1988, p. 25 et seq.

15 Anthony S.B. A Dreadful Volume of Heart-Histories. The Revolution, 8 July 1869. Pieejams: http://www.prolifequakers.org/susanb.htm.

16 Sk., piem., šeit: http://www.gippokrat.by/catalog/bolezni/ginekologia/aborty-vse-aspekty.html.

17 Lifton R.J. The Nazi Doctors: Medical Killing and the Psychology of Genocide, New York: Basic Books, 1986, p. 64; Miller M. Leaders of the SS and German Police, vol. 1, San José, Ca.: R. James Bender Publishing, 2006, p. 160.

18 Худиев С. Безнадежность отрицания, 25.07.2012. Pieejams : http://www.radonezh.ru/analytic/16623.html.

19 Sk., piem.: Bulletti C. and others. The artificial womb. Annals of the New York Academy of Sciences, Vol. 1221, 2011, pp. 124-128.

20 Constitutional Court of Poland, decision of 28 May 1997 (K. 26/96). Pieejams: http://www.trybunal.gov.pl/eng/Judical_Decisions/1986_1999/K_%2026_96a.pdf. Kopsavilkums atrodams šeit: http://www.hli.org.pl/pl/orzecz/CONSTCOURT.html.

21 Sk. jau minēto Polijas Konstitucionālās tiesas spriedumu, op.cit.

22 Singer P. Heavy Petting. Nerve, 2001. Pieejams: http://www.nerve.com.

23 Cavalieri P., Singer P., et al. A Declaration on Great Apes. Cavalieri P., Singer P. (eds.) The Great Ape Project: Equality beyond Humanity. New York: St. Martin"s, 1993, p. 4-7.

24 Singer P. Practical Ethics, 2 nd ed., Cambridge: Cambridge University Press, 1993, pp. 175-217. Sk. arī: Peter Singer FAQ, Princeton University. Pieejams: http://www.princeton.edu/~psinger/faq.html.

25 Giubilini A., Minerva F. After-birth abortion: why should the baby live? Journal of Medical Ethics, 23.02.2012. Pieejams: http://jme.bmj.com/content/early/2012/03/01/medethics-2011-100411.full.

26 "Prince Alois of Liechtenstein threatens to veto abortion vote", 10.09.2011. Pieejams: http://100gf.wordpress.com/2011/09/10/prince-alois-of-liechtenstein-threatens-to-veto-abortion-vote/.

27 "Maternal Mortality in 2005: Estimates developed by WHO, UNICEF, UNFPA and The World Bank", pp. 15, 23-27. Pieejams: http://www.who.int/whosis/mme_2005.pdf.

28 Turpat, pp. 25-26.

29 Carroll P., Ireland"s Gain: The Demographic Impact and Consequences for the Health of Women of the Abortion Laws in Ireland and Northern Ireland since 1968, London: PAPRI, 2011. Pieejams: http://www.youthdefence.ie/am_cms_media/irelands-gain.pdf.

30 Koch E. and others. Women"s Education Level, Maternal Health Facilities, Abortion Legislation and Maternal Deaths: A Natural Experiment in Chile from 1957 to 2007. PLoS ONE, 7(5), 2012. Pieejams: http://www.plosone.org/article/info%3Adoi%2F10.1371%2Fjournal.pone.0036613.

31 Sk., piem.: Von Goethe J.W. Autobiography. Teddington, Middlesex: Echo Library, 2008, p. 27.

 

 Sanhosē panti:

1. pants. Tas, ka jauna cilvēka dzīvība sākas ieņemšanas brīdī, ir zinātniski noteikts fakts.

2. pants. Katra cilvēka dzīve ir nesaraujams veselums, kas sākas ieņemšanas brīdī un turpinās dažādās stadijās līdz pat nāvei. Zinātnē šīm stadijām tiek doti dažādi nosaukumi, tādi kā „zigota”, „blastocista”, „embrijs”, „auglis”, „zīdainis”, „bērns”, „pusaudzis” un „pieaudzis cilvēks”. Tas nemaina zinātnisko konsensu, saskaņā ar kuŗu ikvienā savas attīstības brīdī katrs indivīds ir dzīvs cilvēku saimes loceklis.

 3. pants. Katrs nedzimis bērns no ieņemšanas brīža pēc savas būtības ir cilvēks.

4. pants. Visām cilvēciskām būtnēm, kā jau cilvēku saimes pārstāvēm, ir tiesības uz sev piemītošās pašcieņas atzīšanu un savu neatņemamo cilvēka tiesību aizsardzību. Tas ir atzīts Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā, Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un citos starptautiskajos dokumentos.

 5. pants. Starptautiskajās tiesībās nepastāv nekādas tiesības uz abortu: nedz starptautisko līgumsaistību ietvaros, nedz starptautiskajās paražu tiesībās. Neviens no Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumiem nesatuŗ normas, kas, tās korekti citējot, būtu iztulkojamas kā tādas, kas nosaka vai atzīst tiesības uz abortu.

 6. pants. ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja (CEDAW komiteja) un citas starptautisko līgumu izpildes uzraudzības institūcijas ir prasījušas dalībvalstu valdībām, lai tās grozītu savus likumus abortu jautājumā. Šīs institūcijas ir tiešā vai netiešā veidā iztulkojušas attiecīgos līgumus kā tādus, kas ietveŗ sevī tiesības uz abortu.

 Starptautisko līgumu izpildes uzraudzības institūcijām nav nekādu pilnvaru – nedz saskaņā ar pašiem attiecīgajiem līgumiem, nedz saskaņā ar vispārējām starptautisko tiesību normām, – iztulkot minētos līgumus tā, lai radītu valstīm jaunas saistības vai grozītu pašu līgumu būtību.

 Līdz ar to, interpretējot starptautisko līgumu tā, lai ielasītu tajā tiesības uz abortu, ikviena šāda veida institūcija pārkāpj savas pilnvaras un rīkojas pretēji savam mandātam. Šādi ultra vires akti nerada nekādas juridiskas saistības līguma dalībvalstīm, un valstīm tie arī nav jāatzīst par ieguldījumu jaunu starptautisko paražu tiesību veidošanā.

 7. pants. Starptautisko aģentūru un nevalstisko organizāciju apgalvojums, ka tiesības uz abortu esot cilvēktiesības, ir aplams un ir noraidāms.

 Nepastāv nekādas starptautiski tiesiskas saistības, kas liktu nodrošināt pieeju abortam uz jebkādiem pamatiem, ieskaitot tādus pamatus (bet neaprobežojoties ar tiem), kā veselība, privātā dzīve, seksuāla autonomija vai diskriminācijas aizliegums.

 8. pants. Saskaņā ar vispārējiem līgumu interpretācijas principiem starptautiskajās tiesībās, kas atbilst labticīguma prasībai un pacta sunt servanda principam, un izpildot savu pienākumu aizsargāt savas tautas dzīvību, valstis var atsaukties – un tām ir jāatsaucas – uz starptautisko līgumu normām, kas garantē tiesības uz dzīvību, kā uz tādām, kas ietveŗ valsts pienākumu aizsargāt nedzimušu bērnu no aborta.

 9. pants. Valdībām un sabiedrības locekļiem ir jānodrošina, lai nacionālie likumi un iekšzemes politika aizsargātu cilvēka tiesības uz dzīvību kopš ieņemšanas brīža. Viņiem ir jānoraida un jānosoda spiediens, kas tiek izdarīts nolūkā piespiest pieņemt likumus, kas atļautu vai dekriminalizētu abortus.

 Starptautisko līgumu izpildes uzraudzības institūcijām, ANO aģentūrām un amatpersonām, reģionālajām un nacionālajām tiesām, kā arī visiem pārējiem, ir jāattuŗas no tiešiem vai netiešiem apgalvojumiem par tiesībām uz abortu, kas it kā izrietot no starptautiskajām tiesībām.

 Ja šādi aplami apgalvojumi tiek pausti, vai ja tiek izdarīts šāda veida spiediens, dalībvalstīm jāsauc ANO sistēma pie atbildības.

 Organizācijām, kas sniedz palīdzību valstu attīstībai, nav jāveicina vai jāfinansē aborti. Tām nav jāpakļauj palīdzības sniegšana nosacījumam, ka saņēmējvalstij ir jāatzīst tiesības uz abortu.

 Starptautiskajām veselības aizsardzības un finansējuma programmām, kas domātas mātes un bērna veselības veicināšanai, ir jānodrošina mātei un bērnam laba veselība gan gŗūtniecības laikā, gan arī pēc tās, un jāpalīdz mātēm pieņemt jauno dzīvību jebkuŗos apstākļos.

Mēs, cilvēktiesību juristi un advokāti, universitāšu mācībspēki, vēlētas amatpersonas, diplomāti, medicīnas un starptautiskās politikas eksperti, ar šo apstiprinām šos Pantus.

 Sanhosē (San José), Kostarikā, 2011. gada 25. martā.

http://www.sanjosearticles.com/?page_id=855&lang=lv

 

Par nedzimuša bērna tiesību aizsardzību

 

Jebkurai diskusijai, lai tā būtu auglīga un nestu izmantojamus rezultātus, nepieciešama vienota izpratne par šīs diskusijas būtību. Pašreiz ekspertiem uzdotais jautājums tās diskusijas būtību, kas šobrīd norisinās Saeimā, neatklāj.

Proti, konkrētās diskusijas pamatā nav nepieciešamība sašaurināt vai ierobežot abortu veikšanas iespēju. Diskusijas pamatā ir deputātu iesniegtais priekšlikums izdarīt izmaiņas Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pantā, lai noteiktu katram bērnam tiesības uz dzīvību no ieņemšanas brīža un attīstības aizsardzību.

Pēc būtības Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pants jau šobrīd vispārīgi nosaka katra bērna tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību, un šo normu piedāvāts papildināt ar palīgteikumu "no ieņemšanas brīža".

Tādējādi redzam, ka diskutējamais priekšlikums nav saistīts ar sievietes tiesībām veikt abortu, bet gan ar to, ko par vērtīgu un aizsardzības vērtu mēs kā valsts un sabiedrība kopumā atzīstam vai neatzīstam.

Pareiza diskusijas būtības noskaidrošana ir ārkārtīgi svarīga, jo pretējā gadījumā, kā tas redzams no idejas atspoguļojuma plašsaziņas līdzekļos, diskusija tiek nepamatoti pārvērsta diskusijā par abortu aizliegumu vai ierobežošanu, kas tās fokusu novirza no nedzimušā bērna tiesībām un tā, ko valsts varētu darīt, lai konkrētajam bērnam būtu iespējas piedzimt, uz iespējamu nelegālu abortu skaitu un to iespējami radītām veselības problēmām, kas tiešām likumsakarīgi būtu abortu aizlieguma rezultāts, un tieši tādēļ šāds aizliegums netiek apsvērts.

Attiecīgi, pašreizējās diskusijas būtība ir nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību, un diskusijas centrā ir iespējamā valsts palīdzība grūtībās nonākušai topošajai māmiņai, nevis grūtniecības pārtraukšana jeb aborts.

Spēkā esošais regulējums nedzimuša bērna tiesību aizsardzībai

Interesanti, ka jau šobrīd spēkā esošais normatīvais regulējums pēc būtības paredz nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību.

Tā, piemēram, Ārstniecības likuma 40. pantā noteikts: "Ārsts ir atbildīgs par nedzimušas dzīvības saglabāšanu, un viņa pienākums ir mēģināt atrunāt pacienti no grūtniecības pārtraukšanas, ja grūtniecība nav pretrunā ar sievietes veselības stāvokli un nepastāv draudi, ka jaundzimušajam būs pārmantojama vai iegūta slimība. Ārstam ir tiesības atteikties izdarīt grūtniecības pārtraukšanu, ja tam nav medicīnisku iemeslu."

Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 1. pantā kā šī likuma mērķis noteiktas tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu nedzimušu dzīvību un jebkuras personas seksuālo un reproduktīvo veselību. Minētā likuma 6. panta otrā daļa nosaka personas pienākumu izvairīties no grūtniecības pārtraukšanas un izvēlēties reproduktīvo veselību neapdraudošus dzimstības regulēšanas līdzekļus, bet saskaņā ar šā likuma 5. panta ceturto daļu krīzes situācijā nonākušām grūtniecēm un nedēļniecēm pašvaldība nodrošina sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

Arī Latvijas Republikas Satversmes 93. pants aizsargā ikviena tiesības uz dzīvību. Jēdziena "ikviens" saturu veido pati sabiedrība. Satversme nav tiesības uz dzīvību piešķīrusi tikai dzimušiem bērniem, bet ikvienam, kuram dzīvība ir dota no dabas. Komentējot attiecīgo Satversmes pantu, profesore Valentija Liholaja konstatē, ka medicīna atzīst intrauterināro periodu par cilvēka dzīves daļu, kas ir viņa bioloģiskās dzīves agrīnais periods. Ar cilvēka piedzimšanu sākas nevis tā bioloģiskā, bet gan sociālā dzīve. Izvērtējot pasaulē līdz šim notikušās cilvēku masveida iznīcināšanas (Hitlera genocīds pret ebrejiem, amerikāņu vēršanās pret Amerikas pamatiedzīvotājiem un pret afrikāņiem), Kriss Valotons ir konstatējis, ka tās visas bijušas iespējamas tikai tāpēc, ka iznīcināmās tautas vai rases pārstāvji vispirms "zaudējuši cilvēka statusu" savu iznīcinātāju acīs, bet pēc tam iznīcināti.

Attiecīgi grūtniecības saglabāšana un paredzamā bērniņa piedzimšana jau šobrīd var tikt uzskatīta par valsts prioritāti, kas bērnu tiesības galvenokārt regulējošajā likumā – Bērnu tiesību aizsardzības likumā – nav nostiprināta, tāpēc to nepieciešams tehniski izdarīt. Bez grozījumiem vai papildinājumiem citos normatīvajos aktos šāds grozījums ir pastāvošo reālo situāciju konstatējošs, nevis jaunas tiesības, pienākumus vai ierobežojumus radošs.

Nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību aizsargā arī starptautiskie cilvēktiesību dokumenti. Piemēram, Bērnu tiesību deklarācijas preambulā norādīts, ka bērnam viņa fiziskā un garīgā brieduma trūkuma dēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, ieskaitot arī pienācīgu tiesisko aizsardzību, kā pirms, tā arī pēc dzimšanas.

Nedzimis bērns kā tiesību subjekts

Papildus minētajam nedzimušam bērnam Latvijā spēkā esošie normatīvie akti jau šobrīd piešķir konkrētas tiesības, tā atzīstot viņu par tiesību subjektu.

Piemēram, Civillikuma 386. pants piešķir fiziskai personai spēju mantot, ja mantojuma atklāšanās laikā viņa ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi, savukārt 493. panta otrā daļa dod ieņemtam bērnam pēcmantinieka tiesības, bet 513. pants – tiesības uz legātu. Vēl vairāk – apstāklis, ka mantojumu dalot jāievēro vēl nepiedzimušā bērna tiesības, ir par pamatu mantojuma dalīšanas atlikšanai līdz šī bērna piedzimšanai, un bērna piedzimšana pēc mantojuma atstājēja nāves atceļ viņa sastādītu testamentu.

Laulības šķiršanas pamatā var būt apstāklis, ka viens no laulātajiem uzsācis kopdzīvi ar citu personu un šajā kopdzīvē ir gaidāma bērna piedzimšana, savukārt nedzimuša bērna tiesības uz tēvu aizsargā paternitātes pieņēmums, kā arī iesniegumu paternitātes atzīšanai var iesniegt jau pirms bērna dzimšanas.

Pēc likuma vēl nepiedzimis bērns pielīdzināms promesošam, kura tiesības īpaši aizsargājamas.

Sievietes tiesības

Latvijas Republikas Satversmes 96. pants garantē ikvienam tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Kā norādīts minētā panta komentārā, privātās dzīves jēdziens ietver sevī arī privātās autonomijas aspektus, savukārt privātās autonomijas ietvaros rīcībspējīga persona var veikt arī sev, savai veselībai un dzīvībai kaitīgas darbības, piemēram, pašsavainoties vai atteikties no smagas slimības ārstēšanas. Šādā aspektā varētu uzskatīt, ka sievietes tiesībās uz privāto dzīvi ietilpst arī tiesības izdarīt abortu.

Tomēr uzskatu, ka sievietes tiesību pretnostatījums ar viņas bērna tiesībām ir absurds pēc savas būtības. Cilvēktiesības kā tādas ir dabisko tiesību skolas fenomens. Šīs tiesības izriet no cilvēka dabas neatkarīgi no sociālajiem apstākļiem, tās ir tiesības, ko pati daba iemācījusi katrai būtnei. Šajā sakarā valstī esošā likumdošana aicināta nodrošināt un nostiprināt cilvēku tiesības un brīvības, ko nosaka cilvēciskā daba, vispārcilvēciskās vērtības kā visas pasaules kultūras sasniegums.

Aplūkojot sievietes un viņas bērna tiesības no dabisko tiesību viedokļa, tās nevar nonākt savstarpējā pretrunā, jo dabiski sieviete ir radīta ar unikālu spēju iznēsāt un piedzemdēt bērnu, un tas ir vienīgais veids, kā sabiedrībai iespējams turpināties. Tātad – no dabisko tiesību viedokļa sievietei ir tiesības saudzēt un aizsargāt savu bērnu. Iznēsāt, piedzemdēt un izaudzināt. Tiesības šī iemesla dēļ netikt nostādītai sliktākā situācijā salīdzinot ar citiem, kam bērnu nav. Tomēr atsevišķi cilvēki vēlas aizstāvēt no dabas neizrietošās sievietes tiesības savu bērnu neiznēsāt, nepiedzemdēt un neizaudzināt. Sievietes tiesības palikt vienai gan tiešā nozīmē (jo aborts ir viens no pietiekami būtiskiem vēlākas neauglības cēloņiem), gan pārnestā nozīmē (jo nedzimušais bērniņš sievietes domās eksistēs līdz viņas mūža galam, radot nepiepildāma tukšuma sajūtu).

Attiecīgi, neapstrīdot sievietes vai jebkura cilvēka tiesības kaitēt sev, piemēram, izdarot pašnāvību, jāsecina, ka tās nav no dabiskajām tiesībām izrietošas attiecības, tāpēc uzskatāmas par sociālu problēmu, kas atbilstoši risināma. Kad cilvēks izvēlas nolēkt no Vanšu tilta vantīm, tam tiek pievērsta pastiprināta sabiedrības uzmanība, turklāt nevis tāpēc, ka tas izraisījis satiksmes ierobežojumus, bet tāpēc, ka tiek vērtēts un analizēts, kāpēc vīrietis fiziski varēja piekļūt vantīm un uzkāpt tajās, kāpēc viņu vanšu augšgalā neviens nesagaidīja, kā rīkojās vai nerīkojās policijas, ugunsdzēsēju un mediķu brigādes, bija vai nebija piesaistīts pārrunu vedējs – psihologs u. tml. Proti, šajā gadījumā par pašsaprotamu tiek uzskatīts tas, ka cilvēks no kaitēšanas sev bija atrunājams, tostarp, iespējams, pielietojot fizisku spēku. Dīvaini, ka šajā gadījumā netiek piesauktas no vantīm nolēkušā cilvēka tiesības uz privāto dzīvi.

Cilvēkam ir tiesības rīkoties pretrunā dabiskajām tiesībām, kaitējot sev. Taču šādas situācijas parasti tiek uzskatītas par sociālu problēmu, kas atbilstoši risināma, piesaistot dažādus dienestus, veicot dažādus preventīvus un operatīvus pasākumus situācijas nepieļaušanai vai novēršanai. Arī aborts ir šāda sociāla problēma, kas risināma, nevis aizliedzot vai sodot tā izdarīšanu, bet radot apstākļus, kas dotu iespēju risināt situācijas, kuras liek sievietei domāt par aborta izdarīšanu.

Informācijas pieejamība

Lai arī Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 25. panta otrā daļa uzliek ārstam pienākumu informēt sievieti par grūtniecības pārtraukšanas būtību, iespējamiem medicīniskajiem sarežģījumiem, kā arī par iespēju saglabāt topošajam bērnam dzīvību, normatīvajos aktos nav noteikts, kāda tieši informācija vai informatīvie materiāli šādā gadījumā jāsniedz. Līdz ar to likums ir ievērots pat tad, ja ārsts sievietei ir pateicis, ka grūtniecības pārtraukšana pārtrauks grūtniecību, tā var radīt nelabvēlīgas sekas veselībai un pastāv iespēja grūtniecību turpināt. Taču šāda informācija ne tuvu nav pietiekama apzinātas un informētas izvēles izdarīšanai.

"Māmiņu kluba" veiktajā aptaujā 55 % aptaujāto sieviešu uzskata, ka sievietei ir jādod tiesības izvēlēties abortu, bet pirms tam viņai ir tiesības saņemt arī profesionālu konsultāciju, kas palīdzētu noformulēt izvēli vai pārdomāt.

Miljoniem sieviešu mūsdienu pasaulē veic abortus. Daudzas ir apmierinātas ar savu lēmumu, tomēr daudzas to pēc tam nožēlo, vai arī nespēj tikt galā ar aborta atstātajām sekām. Bieži šīs sievietes saka, ka pirms aborta viņām ir pietrūkusi informācija par bērna attīstību, pašu abortu vai tā iespējamajām sekām. Informācijas trūkums nav ļāvis objektīvi izvērtēt situāciju un pieņemt adekvātu lēmumu.

Tāpēc, lai novērstu nepārdomātu lēmumu pieņemšanu, kas pēc tam tiktu nožēloti un negatīvi ietekmētu sabiedrības kopējo veselību, sievietei, kura atrodas pārdomu priekšā par iespējamu aborta izdarīšanu, būtu sniedzama informācija vismaz šādos blokos.

1. Informācija par ieņemtā bērna attīstību atbilstoši konkrētajai grūtniecības nedēļai. Pirmās nedēļas laikā pēc apaugļošanās dažas apaugļotās olšūnas šūnas apvienojas, izveidojot nieri, citas izveido sirdi, kas sūknē asinis. Ceturtās nedēļas beigās embrijam jau redzamas mutes, sejas un kakla atrašanās vietas. Sirdsdarbība kļūst regulāra. Bērniņam aug rokas un kājas. Otrā mēneša laikā embrijam jau var izšķirt seju, sirds sāk sūknēt asinis caur sīko ķermenīti un redzamas gandrīz pilnībā izveidotas nervu sistēmas pazīmes. Šajā mēnesī bērna galvas smadzenes strauji aug, un mēneša beigās tās jau sāk funkcionēt un ietekmē bērna kustības. Skaidri atšķiramas rokas un kājas. Kuņģis jau izdala gremošanas sulas, bet aknās rodas šūnas, kas vēlāk veidos kaulu smadzenes. Speciālisti jau spēj saskatīt divdesmit zobu aizmetņus, un mazulis sāk kustēties. Trešajā mēnesī mazulis spārdās, peld, grozās no vienas puses uz otru un pat met kūleņus. Viņš var pieliekt īkšķi pie pārējiem pirkstiem, atvērt muti, norīt, ieelpot un izelpot, kustināt kāju pirkstus, bet roku pirkstus savilkt dūrītē. Sejas vaibsti kļūst izteiktāki, un viņš jau sāk līdzināties kādam no ģimenes locekļiem.

2. Informācija par aborta procedūru. Lai varētu iekļūt dzemdes dobumā, kur atrodas grūtniecība, dzemdes kakls mehāniski ar speciāliem instrumentiem tiek atvērts, jo dabīgi dzemdes kakls ir pilnīgi slēgts. Šis moments ir bīstams, jo dzemdes kakls var tikt traumēts ar diezgan lielu spēku un reizēm ir iespējama dzemdes caurduršana jeb perforacija. Paciente tādā gadījumā tiek pārvesta uz operāciju zāli un tad jau tiek veikta vaļēja operācija, lai likvidētu dzemdes bojājumu. Kritiskā situācijā šīs komplikācijas var pat beigties ar dzemdes zaudēšanu (dzemde var tikt izoperēta). Kad dzemdes kakliņš ir veiksmīgi atvērts (dilatēts), tad ar speciālu instrumentu kireti – embrijs pa fragmentiem tiek "izkasīts" (evakuēts) no dzemdes dobuma. Iespējama arī tā saucamā vakuumekstrakcija – kad ar lielu vakuuma spēku – embrijs pa fragmentiem tiek izsūkts no dzemdes dobuma. Procedūras kontrole notiek ginekologa sajūtu līmenī, jo redzes kontrole izpaliek – visa darbošanas notiek būtībā caur nelielu atveri – 1–1,5 cm. Tāpēc nereti gadās situācija, kad dzemdes dobumā paliek grūtniecības audu fragmenti – un nepieciešama atkārtota dzemdes dobuma tīrīšana intravenozā narkozē. Katra šāda papildu iejaukšanās vēl vairāk traumatizē dzemdes gļotādu, kam var būt sekas arī nakamajās grūtniecībās (spontānā aborta, dzemdes kakla vājuma risks, pat neauglība), kā arī papildus pieaug infekcijas pievienošanās risks. Jāatceras, ka mazulim nervu sistēma izveidojās jau otrā mēneša laikā, kas vienlaikus nozīmē, ka viņš spēj just sāpes.

3. Informācija par aborta iespējamajām fiziskajām sekām. Aborts notiek bez redzes kontroles. Tā laikā sievietei nodara vairākas medicīniskas traumas. Viena no tām ir saistīta ar dzemdes gļotādas bojājumiem, un grūti paredzēt, kā notiks atlabšanas process. Bieži vien rodas dzemdes iekaisums un līdz ar to temperatūra, asiņošana un recekļu uzkrāšanās tajā. Ja pēc aborta sieviete atkal paliek stāvoklī, dzemdes gļotādas traumas dēļ var sākties asiņošana un spontānais aborts. Otra lielākā problēma ir tā, ka aborta laikā jāatver dzemdes kakliņš, kas no dabas ir stingri ciet. Dzemdes muskulatūra ir veidota tā, ka, atverot to ar varu, tas, iespējams, vairs nevarēs normāli funkcionēt. Ja arī sievietei izdodas pēc aborta ieņemt bērniņu, dzemdes kakliņš var nesaturēt augli. Olvadu aizsprostošanās ir trešā nelaime, ar kuru sievietēm nākas bieži saskarties, – tā rezultāts ir neauglība vai ārpusdzemdes grūtniecība. Tiek izjaukts olnīcu darbības līdzsvars un rodas menstruālā cikla traucējumi. Aborts var ietekmēt nākamās grūtniecības norisi – palielinās risks grūtniecības neiznēsāšanai, ārpusdzemdes grūtniecībai, sievietēm ar negatīvu rēzus faktoru iespējama reakcija uz mātes un bērna rēzus faktoru nesaderību. Ja aborts veikts sievietei ar neizārstētu dzimumorgānu infekciju, ievērojami palielinās neauglības risks.

4. Informācija par aborta iespējamajām psiholoģiskajām sekām. Nav tādas sievietes, uz kuru aborts neatstāj nekādu ietekmi. Grūtniecība jebkurā gadījumā ir un paliek pieredze, kuru tā ir guvusi savā dzīvē. Turklāt sieviete nav spējīga iziet cauri normālam skumšanas (sērošanas) procesam, kam būtu jāseko pēc bērna zaudējuma, jo atzīt šādu zaudējumu nozīmētu sākt apšaubīt sava lēmuma "pareizumu". Tā vietā sieviete attīsta stratēģijas kā tikt galā ar emocionālajām sāpēm un emocijām, tādām kā vainas apziņa, kauns, dusmas un skumjas, kas, savukārt, kavē emocionālo atveseļošanos. Speciālisti ir atzinuši, ka vidējais laiks, kad sieviete sāk meklēt palīdzību, ir 15 gadi pēc aborta, bet dažkārt pat 25–35 gadus pēc aborta. Pēcaborta sindroma simptomi var būt depresija, bezcerības sajūta un apātija, zaudējuma sajūta, nesaprotot kāpēc, raudāšana bez redzama iemesla, nespēja pieņemt lēmumus, miega traucējumi, murgi, atmiņas uzplaiksnījumi; atmiņas par abortu, kuras izraisa kaut kas redzams, smaržas vai skaņas, dusmas, sevis sodīšana, pašvērtības zaudējums vai samazināšanās, sāpīgas domas un jūtas nozīmīgos datumos, vainas sajūta par dzīvajiem bērniem, izvairīšanās no zīdaiņiem, bērniem un sievietēm, kas ir stāvoklī, attiecību grūtības, kuru rezultātā parādās atsvešināšanās, kas noved pie izolācijas un attiecību iziršanas, seksuāla izlaidība un attiecības, kuras sāpina sievieti, seksuālais vēsums, izvairīšanās no tuvības un jūtu izrādīšanas, fizisks saspringums, kad tiek pieminēts aborts vai arī atceroties to, izvairīšanās no filmām, žurnāliem vai attēliem, kuros attēloti nedzimuši bērni, alkohola narkotiskā atkarība, vēlme palikt stāvoklī uzreiz pēc aborta (izpirkuma bērni), panikas lēkmes.
"Tūdaļ es būšu divu bērnu māmiņa, un arvien nākas domāt par šo, ko izdarīju pirms vairāk nekā sešiem gadiem. Neesmu sev piedevusi un nezinu, vai jebkad to spēšu. Īpaši par to jādomā tagad, kad esmu gaidībās." Helēna Husainova, psihiatre: "Jebkura sieviete pēc aborta pārdzīvo un cieš. Tam, kas izdarīts, ir paliekošas sekas. Ja arī viņa to noliedz, tad vienkārši negrib atzīt. Tas nozīmē, ka ir gana rūdīta un spēj apspiest problēmu, jo nevēlas just šīs sāpes. Bet šāda apspiešana nav veselīga – tā ir jaunas slimības radīšana. Pēcaborta sindroms ir kā lavīna, kas gāžas no kalna bez sievietes gribas vai kontroles. Tā ripo arvien ātrāk un kļūst lielāka, līdz kādā jaukā dienā iziet uz āru depresijas vai smagu psihisku traumu veidā."

5. Informācija par grūtniecēm un sievietēm ar bērniem pieejamo palīdzību. Šajā sadaļā būtu sniedzama informācija gan par pieejamo psiholoģisko palīdzību sievietei un topošā bērna tēvam (kas šādā situācijā būtu nodrošināma bez maksas), informācija par pieejamo praktisko palīdzību krīzes grūtniecības centros, konsultantu, dūlu un PEP mammu atbalstu, par iespēju bez maksas saņemt citu māmiņu ziedotas bērnam nepieciešamas lietas, par valsts un pašvaldības nodrošinātajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem, pieejamajiem pabalstiem un to apmēriem. Jebkurā situācijā ir vairākas izvēles – saglabāt grūtniecību un audzināt bērnu pašai, meklēt palīdzību pie tuviniekiem, vērsties pie organizācijām, kas palīdz grūtībās nonākušām sievietēm, atdot bērnu adopcijai...

Lēmums par grūtniecības saglabāšanu vai pārtraukšanu parasti nav viegls, to ietekmē mūsu vērtības, priekšstati, ģimenes situācija, iespējas saņemt atbalstu un apkārtējo viedoklis.

Jāatceras, ka arī tiesības uz informāciju ir neatņemamas cilvēka, tostarp sievietes, tiesības, un adekvātu lēmumu iespējams pieņemt tikai, ja tā pamatā ir vispusēja un pilnīga informācija, nevis stereotipi vai pieņēmumi.

Sabiedrības attieksme pret sievieti ar bērnu

Vadoties no oficiāli pieejamās statistikas, redzam, ka mākslīgie aborti veido absolūti lielāko daļu – aptuveni 70 % no visiem abortiem, turklāt abortu īpatsvars pret dzemdībām sastāda vairāk nekā 40 %. Rēķinot – uz 1000 dzīvi dzimušajiem bērniem, 2010. gadā veikti 389 mākslīgie aborti, bet uz 100 dzīvi dzimušajiem bērniem – 39 aborti. Attīstītākās valstīs uz 100 jaundzimušajiem augstākais veikto abortu skaits ir 1016. Pilnīgi visi aborti ir izdarīti sievietēm darbspējīgā vecumā (kas sakrīt ar reproduktīvovecumu).

Viedokļa tapšanas laikā iespēju robežās tika veiktas pārrunas ar ārstniecības personām – ginekologiem un dzemdniecības speciālistiem, lai noskaidrotu, kādas sievietes un kādu iemeslu dēļ visvairāk izvēlas abortus, kāds ir viņu fiziskais un emocionālais stāvoklis. Ejot uz šīm sarunām šķita, ka atbildes jau ir zināmas – uz aborta izdarīšanu mudina ekonomiskā situācija, finanšu līdzekļu trūkums, bērnudārzu nepieejamība, stabilu un ilgtspējīgu attiecību neesamība... Taču rezultāts bija šokējošs – aptaujāto ārstu vidū lielākā daļa sieviešu kā aborta izdarīšanas iemeslu bija norādījušas karjeru vai darbu. Turklāt ne vienmēr tās bijušas sievietes ar acīmredzami labu karjeras attīstību vai tās izredzēm. Bieži aborta izdarīšanas pamatā bijušas bailes zaudēt arī vienkāršu, vidēji labi apmaksātu darbu. Arī "1/4 Satori" organizētajā diskusijā Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras docents Ivars Neiders vērsis uzmanību uz šo problēmu, norādot, ka sieviete ar bērnu darba tirgū tiek diskriminēta.

Neizbēgami – bērns jebkurā vecumā prasīs daļu no sievietes uzmanības. Iespējams, sieviete nevarēs strādāt virsstundas, jo bērns būs jāizņem no bērnudārza vai jālaiž mājās aukle. Iespējams, sieviete nevarēs braukt daudzskaitlīgos un ilgstošos komandējumos, jo vēlēsies būt kopā ar savu ģimeni un bērniem. Iespējams, kāda daļa sievietes domu darba laikā kavēsies pie mājām un bērniem. Tāpēc darba devējam šķietami vienmēr būs izdevīgāk pieņemt darbā sievieti, kurai bērnu nav un kura visu savu laiku, spēku un uzmanību var veltīt tikai darbam. Jo šķietami viņa strādās efektīvāk, spēs reaģēt operatīvāk un izdarīs vairāk. Tāpēc, neskatoties uz Darba likumā ietvertajiem ierobežojumiem, darba devēji bieži atrod iespējas tos apiet vai vismaz ar savu negatīvo attieksmi izrāda nepārprotamu vēlēšanos to darīt, savukārt sabiedrība šādu darba devēju rīcību pieņem un uztver saprotoši tā vietā, lai izpaustu publisku nosodījumu un norobežotos.

Sabiedrības un darba devēju attieksme nav maināma ar likumu – likums jau šobrīd garantē grūtniecēm un jaunajām māmiņām īpašu aizsardzību. Tomēr ir ļoti liela problēma, ja tieši darbs un bailes to pazaudēt ir aborta izdarīšanas pamatā. Šādā situācijā nav iespējams runāt par abortu kā sievietes izvēli, jo viņai šo izvēli uzspiež reālā situācija un attieksme sabiedrībā un darba tirgū, un tas ir sievietes tiesību pārkāpums. Par šādām situācijām nepieciešams runāt, tās publiski nepieciešams nosodīt un analizēt, lai pēc iespējas un pamazām panāktu nepieciešamos uzlabojumus.

Vīriešu tiesības un pienākumi

Parasti, runājot par abortiem, kā galvenais dažādu tiesību un pienākumu subjekts tiek norādīta sieviete. Taču tas ir nepamatoti. Bērna ieņemšanā vienmēr ir piedalījies arī vīrietis, un šī rīcība (stāšanās seksuālās attiecībās, kontracepcijas metodes izvēle vai izvēle neizvēlēties kontracepciju) ir bijusi gan sievietes, gan vīrieša brīva izvēle, realizējot savas tiesības uz privātautonomiju (izvarošanas gadījumi šeit netiek apskatīti, jo tā ir krimināli sodāma darbība, kam tādai bez šaubām jāpaliek). Attiecīgi jebkuras šādas rīcības sekas, vai tā būtu kāda seksuāli transmisīva slimība vai nevēlama grūtniecība, ir abu šo cilvēku, nevis tikai sievietes, problēma, un abiem kopā tā arī būtu risināma.

"Māmiņu kluba" aptaujā sievietes ir norādījušas, ka partnera faktors nav mazsvarīgs – ja gaidāmais bērns ir no nevēlama partnera vai nestabilās attiecībās, sieviete var izdarīt izvēli par labu abortam, jo īpaši baidoties palikt viena. Minēto apliecina arī vairāku sieviešu dzīvesstāsti.

Dūla Katrīna Puriņa "1/4 Satori" organizētajā diskusijā norāda, ka vīrieša atbildībai nevajadzētu beigties tajā brīdī, kad viņš beidz. Tajā brīdī viņam vajadzētu sākt uzņemties atbildību. Ginekoloģe Daiga Baranovska papildina, ka vīrietim vajadzētu sākt uzņemties atbildību, vēl pirms viņš sāk. Viņasprāt, visdrīzāk starp tiem 7000 abortu ir ļoti maz gadījumu, kur vīrieši ir piedalījušies lēmuma pieņemšanā. Jo tādās attiecībās, kur ar vīrieti viss ir kārtībā, līdz šādiem lēmumiem vairumā gadījumu nenonāk. Tas ir jautājums par vīriešu līdzatbildību vispār, nevis tikai grūtniecības pārtraukšanas kontekstā.

Ikviena bērna pilnvērtīgai attīstībai ir nepieciešama māmiņas un tēta klātbūtne – iespēja redzēt un mācīties no veselīgām attiecībām, piedzīvot vīrieša un sievietes lomu sadalījumu ģimenē un kā vīrieša, tā sievietes mīlestību, kas savās ārējās izpausmēs ir atšķirīga. Arī emocionāli un finansiāli otra cilvēka plecs un atbalsts nebūt nav mazsvarīgs. Turklāt, situācijās, kurās aborts tiek izdarīts vīrieša dēļ, ir noticis sievietes tiesību pārkāpums, jo viņai šāda izvēle ir uzspiesta pret viņas pašas gribu.

Attiecīgi tieši tādā pašā mērā, kādā tiek aizstāvētas sievietes tiesības izvēlēties abortu, būtu aizstāvamas arī viņas tiesības abortu neizvēlēties un vīrieša pienākums šādu izvēli pieņemt, respektēt un uzņemties atbildību par savas rīcības sekām.

Vienlaikus šajā procesā nevaram aizmirst arī par vīrieša tiesībām. Bez šaubām, bērnu iznēsāt un piedzemdēt var tikai sieviete, tāpēc galavārds jebkurā gadījumā būtu atstājams viņai, taču vīrietim, kurš ir bijis līdzdalīgs konkrētā bērna ieņemšanā, ir vismaz tiesības tikt informētam par grūtniecības faktu un tiesības tikt uzklausītam saistībā ar iespējamu bērna audzināšanu. Apstākļos, kad pāra savstarpējās attiecības nav stabilas, ir teorētiski jāpieļauj arī situācija, kurā vīrietis vēlētos uzņemties visu atbildību par gaidāmā bērna audzināšanu pēc viņa piedzimšanas, un ar sievietes piekrišanu laist pasaulē vēl vienu mazu dzīvību tas varētu notikt.

Kopsavilkums

Noslēgumā gribētu precizēt dažas tēzes, kas sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos šobrīd tiek nepareizi izprastas, tāpēc rodas dažādas domstarpības.

1. Saeimā notiekošās diskusijas nav saistītas ar abortu aizliegšanu vai sievietes tiesību sašaurināšanu. Diskusiju mērķis ir novērst vai vismaz iespēju robežās mazināt abortu izdarīšanas cēloņus, kas lielākajā daļā gadījumu ir sociāli.

2. Diskusijas dalībnieki saprot, ka abortu izdarīšanas cēloņu mazināšana ir komplekss pasākumu kopums, kas saistīts gan ar sievietes aprūpi un atbalstu grūtniecības un dzemdību laikā, gan pietiekamu nodrošinājumu bērna audzināšanai, kas ietver gan bērnudārzu pieejamību, gan pabalstu un atbalsta sistēmas sakārtošanu, gan dažādus citus jautājumus. Arī par tiem tiek diskutēts, taču acīmredzot šīs diskusijas nav tik saistošas, tāpēc plašsaziņas līdzekļiem nešķiet interesantas.

3. Nepieciešams mainīt sabiedrības un darba devēju attieksmi pret jauno māmiņu, pārstājot viņu uzskatīt par "mazāk vērtīgu" vai "mazāk pieskaitāmu" tāpēc, ka viņai ir bērns (-i).

4. Arī uzspiests aborts ir sievietes tiesību pārkāpums, tāpēc tieši tādā pašā mērā, kādā tiek aizstāvētas sievietes tiesības izvēlēties abortu, būtu aizstāvamas arī viņas tiesības abortu neizvēlēties un vīrieša pienākums šādu izvēli pieņemt, respektēt un uzņemties atbildību par savas rīcības sekām.

5. Vīrietim, kurš ir bijis līdzdalīgs konkrētā bērna ieņemšanā, ir vismaz tiesības tikt informētam par grūtniecības faktu un tiesības tikt uzklausītam saistībā ar iespējamu bērna audzināšanu.

6. Katrs no mums dzīvo šajā pasaulē un var rakstīt vai lasīt šādus viedokļus tikai tāpēc, ka mūsu vecāki izvēlējās par labu dzīvībai, nevis abortam. Dosim arī mēs šādu iespēju saviem bērniem – viņiem noteikti ir kas labs un skaists, ko ienest gan sabiedrībā, gan mūsu dzīvē.

 

PĀRDOMAS PAR DISKUSIJU SAISTĪBĀ AR ABORTIEM(Pirmpublikācija žurnālā"Jurista vārds",14.08.2012., Nr. 33 (732)  )

Petra Janule, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes  doktora zinātniskā grāda pretendente, zvērināta advokāte
Valentija Liholaja, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore

Ievadam
Nedēļraksts „Jurista Vārds” ar š.g. 24.jūlija numura tēmu „Aborts – starp sievietes un nedzimuša bērna tiesībām”i aizsāka, ja neskaita dažas publikācijas laikrakstā „Diena”ii un tās nedēļas žurnālā „Sestdiena”iii, jau trešo pēc skaita diskusiju par šo sensitīvo tēmu. Latvijā jau divreiz – 1997.gadā Reproduktīvās veselības likumprojekta sakarībā un 2001.gada beigās – 2002.gada sākumā pirms Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma pieņemšanas notika diskusija par tēmu – atļaut vai aizliegt abortus, kuras būtība daudz neatšķiras no patlaban paustā.iv  Pēc iepazīšanās ar diskusijai aicināto personu uzskatiem par diskusijas priekšmetu, tapa arī šis raksts, kurā tā autores gan vēlas izteikt savas pārdomas par to, cik nepieciešama un pamatota vispār ir šāda diskusija, gan arī savu viedokli pēc būtības. Te vēl jāpiebilst, ka šis raksts nav tapis kādu piepešu iespaidu rezultātā, jo apspriežamie jautājumi ir bijuši abu autoru ilgstošu pētījumu objekts, kas izklāstīts virknē publikācijuv, kā arī to analīzei ievērojama vieta ierādīta P.Janules topošajā promocijas darbā.
1. Par ko un kāpēc diskutējam?
Kā zināms, LR Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisija izstrādāja priekšlikumu likumprojektam, piedāvājot grozīt Bērnu tiesību aizsardzības likumavi 7.pantu, tā aktuālo redakciju „Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību” izsakot šādi: „Katram bērnam no ieņemšanas brīža ir tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību,” kas tika piedāvāts apspriešanai. Jāsaka, ka pārsteidz vienpusīgais skatījums uz rosinātā jautājuma izpratni, ko pēc apakškomisijas priekšsēdētāja lūguma pauda gan tik autoritatīva valsts amatpersona kā Latvijas Republikas tiesībsargsvii, gan arī virkne sabiedrisko organizāciju kā, piemēram, Latvijas cilvēktiesību centrs, Sabiedriskās politikas centrs Providus, resursu centrs sievietēm „”Marta”, Latvijas ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija, Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija „Papardes zieds”viii, problēmu reducējot tikai uz mākslīgās grūtniecības pārtraukšanas aspektu, kā šā jautājuma būtību saskatot aborta aizliegumu vai ar aborta veikšanu saistītus striktus ierobežojumus Latvijā. Jāsaka, diemžēl, kā diskusija par abortu veikšanas noteikumu pārskatīšanu prezentēta arī jau minētā Jurista Vārda numura tēmaix, kam attiecīgi lielākoties arī pakārtoti nedēļrakstā atspoguļotie viedokļi, par ko nedaudz vēlāk.
Rūpīga iepazīšanās gan ar pamatojumu priekšlikumam par nedzimuša bērna tiesībām uz dzīvību un attīstības aizsardzību, gan ar I.Parādnieka prezentāciju apakškomitejas pirmajā sēdē š.g. 12.jūnijā, gan arī personīgi dzirdētais nākamajā – 19.jūnija sēdē un 17.jūlija darba grupas sēdē, mūsuprāt, ļauj pilnībā izslēgt jebkādu norādi uz it kā plānojamo abortu aizliegumu, kā tas tiek traktēts, jo, pirmkārt, par abortu aizliegumu te vispār nekas nav minēts un diez vai tas arī būtu loģiski, jo Latvija konsekventi jau kopš 1955.gada atrodas to 52 valstu starpā, kur ir atļauta grūtniecības pārtraukšana pēc sievietes lūguma līdz 12.grūtniecības nedēļai, taču strikti ievērojot likumā noteiktos priekšrakstus, kas attiecas gan uz pašu sievieti, gan ārstniecības personu, proti, Seksuālās un reproduktīvās veselības likumax 25.pantā ierakstīto:
1) sievietei ir jāsaņem norīkojums uz grūtniecības pārtraukšanu, ko izsniedz ginekologs (dzemdību speciālists) vai ģimenes ārsts, vienlaikus informējot sievieti par grūtniecības pārtraukšanas būtību, iespējamajiem medicīniskajiem sarežģījumiem, kā arī par iespēju saglabāt topošajam bērnam dzīvību;
2) grūtniecības pārtraukšanu ginekologs (dzemdību speciālists drīkst veikt:
a) ārstniecības iestādes stacionārā nodaļā;
b) ne agrāk kā 72 stundas pēc grūtniecības pārtraukšana norīkojuma, pirms tam atkārtoti informējot sievieti par grūtniecības pārtraukšanas gadījumā iespējamajiem sarežģījumiem.
No likuma teksta nepārprotami izriet, ka, attiecīgā ārstniecības persona agrāk nekā 72 stundas pēc grūtniecības pārtraukšanas norīkojuma šo operāciju nedrīkst veikt, jo tas veido vienu  no tiesiskajiem pamatiem grūtniecības pārtraukšanai jeb tā saucamajam legālajam abortam, kura neievērošanas sekas ir ietvertas Krimināllikumaxi 135.panta pirmajā daļā, paredzot personai, kurai ir tiesības abortu izdarīt, atbildību par tā izdarīšanu bez tiesiska pamata. Tādējādi Veselības inspekcijas aģentūras š.g. 13.jūnijā Delfos izplatītais paziņojums, ka šāda likuma prasību neievērošana nav kriminālsodāms pārkāpums, ir kļūdains.xii
Tādējādi jāsecina, ka likumdevēja nostiprinātās katras sievietes tiesības izvēlēties ieņemtā bērna likteni līdz 12.grūtniecības nedēļai nekādi netiek plānots apdraudēt, un katrs pats sev nosaka robežu, kuru gatavs pārkāpt. Rosinātā likumprojekta devīze ir „atbalsts, nevis aizliegums”, proti, veidot atbalsta mehānismu sievietei vai ģimenei, kura ir smagās izvēles priekšā, kas tika apstiprināta katrā apakškomisijas sēdē, un par ko jau konkrēti tika spriests izveidotās darba grupas pirmajā sēdē. Tāpēc jautājuma interpretēšana tā, kā to šajā Jurista Vārda publicētajā diskusijā pasniegusi asociācijas „Papardes zieds” , kas arī pārstāvēta darba grupā, valdes priekšsēdētāja I.Ķelle, proti, ka Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijas izveidotās, nule darbību sākušās darba grupas mērķis ir „abortu aizliegums vai ar aborta veikšanu saistīti strikti ierobežojumi Latvijā”, norādot uz „rīcības primitivizāciju”xiii, ir klaja lasītāja maldināšana, un, lai piedod šī autore, problēmas primitivizācija no viņas pašas puses.
Kas ļauj tā apgalvot?  Pirmkārt, jāatkārtojas, ka nedz apakškomisijas sagatavotajos materiālos, nedz arī no deputātu vai klātesošo puses sēžu laikā nav izskanējis rosinājums par abortu aizliegumu, tieši pretēji, nemitīgi no sēžu vadītāja puses tika atgādināts, ka runa nebūt nav par to. Un, otrkārt, vienīgais priekšlikums, kas tika virzīts apspriešanai, un kur, jādomā, no likumprojekta oponentu puses tiek saskatīta ar abortu veikšanu saistīto nosacījumu strikta ierobežošana, bija rosinājums par nepieciešamību pagarināt šo „pārdomu” laiku, ko likumdevējs patlaban noteicis 72 stundu garu, kas, domājams, ir nopietni izdiskutējams ar attiecīgajiem speciālistiem, apsverot visus par un pret, kādi no tā varētu būt ieguvumi un kādas varētu būt negācijas. Nedomājam, ka tas ir juristu kompetencē, taču vadoties no savu pētījumu materiāliem, tostarp arī ginekologu un dzemdību speciālistu paustajām atziņām dažādās aptaujās un publikācijās, varētu spriest, ka tas iespējams ietekmētu to sieviešu izšķiršanos, kurām tāds lēmums jāpieņem pirmo, varbūt otro reizi, un kuras vēl šaubās par problēmas risinājumu. Protams, ja tā būs ik dienu kaut vai viena saglabāta dzīvība no tām, par kurām raksta A.Pelūde: „Ik dienas mazajā Latvijā ar tikai 2 miljoniem iedzīvotāju apmēram trīsdesmit bērnu (gadā apmēram 10 950 – mūsu piezīme), kas piesakās savām mammām punčos, tomēr nepiedzimst, jo viņas izvēlas atbrīvoties no neplānotas, nevēlamas grūtniecības”xiv, tas būs ieguvums. Taču, ja tas jau ir dzīvesveids, kā savulaik stāstīja ginekologs G.Treijs, ka vienai sievietei taisījis 45. abortuxv, tad šīs papildus stundas pārdomām diez vai ko ietekmēs.
Visai negaidīts, lai neteiktu vairāk, ir S.Olsenas identificētais un diskusijā asi kritizētais vaininieks problēmas aktualizēšanā – kristīgās baznīcas pārstāvji, kuri „par nodokļu maksātāju līdzekļiem organizē individuālās reliģiskās pārliecības un baznīcas dogmu uzspiešanu visiem valsts iedzīvotājiem”xvi, piedāvātajā likumprojektā saskatot Latvijas Republikas Satversmes 99.panta otrajā teikumā noteiktā: „Baznīca ir atdalīta no valsts”, neievērošanu, kā arī draudus šajā pantā ietvertajām pamattiesībām uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Tepat arī norāde uz iespējamo Satversmes 94.pantā ietverto personas brīvības tiesību nerespektēšanu, lai arī šajā normā ietverto priekšraksta būtība, kā to norāda M.Paparinskis, ir „indivīda fiziskās drošības aizsardzība, tiesības uz brīvību no apcietinājuma un līdzīgiem ierobežojumiem.[…]  Tiesības uz brīvību ir pamatā vērstas uz materiālo un procesuālo garantiju radīšanu apcietinājuma piemērošanas gadījumiem.”xvii  
Neuzskatot par nepieciešamu iesaistīties plašākā diskusijā šajā sakarībā, vēlētos tikai norādīt, ka, pirmkārt, nav pamata apstrīdēt, ka baznīca visos laikos ir konsekventi un strikti iestājusies pret mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu, jau kristīgās morāles un baznīcas rokasgrāmatā no 1. vai 2.gadsimta „Didahe” jeb Divpadsmit apustuļu mācība” paziņojot: „Tev nebūs nokaut – tev nebūs miesas augli nodzīt, nedz arī jaundzimušo nogalināt.”xviii Taču tā ir arī viena no vissenākajām medicīniski ētiskajām problēmām, kuras pirmsākumi iezīmēti sengrieķu ārsta Hipokrāta „Zvērestā” ietvertajās pamatidejās par cieņu pret cilvēka dzīvību un pausto pozīciju: „…Tāpat nedošu nevienai sievietei līdzekļus augļa nodzīšanai.”xix Otrkārt, diez vai bauslī ‘Tev nebūs nokaut” izteiktie teoloģiskie argumenti ir pretrunā ar tiesiskiem, zinātniskiem un vispārcilvēciskiem argumentiem, un, saprotot to, ka nevar palikt pie vienkārša aizlieguma, nosakot „nē abortiem”, visu konfesiju kristieši meklē iespējas aizsargāt pieteikušos dzīvību. Iegūt papildus informāciju par to, kas tad īsti nav pieņemams minētās autores nosaukto organizāciju darbībā, diemžēl neizdevās, jo tekstā atsaucei ar Nr.3, tāpat kā visām citām, avoti nav doti. Un, treškārt, autore nezin kāpēc nepieminēja, ka darba grupas sēdē, kad viņa izvirzīja šos pašus argumentus, tika runāts par to, ka plašāk jānodrošina iespēja saņemt nepieciešamo palīdzību krīzes grūtniecības centros, ka tā būs grūtnieces brīva izvēle izmantot šādu iespēju vai nē un izvēlēties pēc sava ieskata attiecīgo organizāciju,  tostarp arī griezties organizācijās ar kristīgu ievirzi, ja viņa ir kristiete. Tad par kādu reliģiskās pārliecības uzspiešanu visiem valsts iedzīvotājiem te vispār var runāt?      
2. Tagad par pašu galveno – tā arī grūti saprast, kur oponenti saredz draudus tam, ka likumā būtu ierakstīts „Katram bērnam no ieņemšanas brīža ir tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību”?
Gan starptautisko cilvēktiesību dokumentu un to komentāruxx, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumuxxi analīze skaidri norāda, ka šāda jautājuma izlemšana ir atstāta katras valsts ziņā, katras valsts brīvības ietvaros, un tas, kā valsts to izlemj, liecina par tās attieksmi pret nedzimušo dzīvību, vērtējot to no potenciālā cilvēka viedokļa, galu galā pret dzīvības vērtību un tās svētumu.
Diskusijas gaitā jau tika minēts, ka tiesības uz dzīvību pamatojas dabiskajās tiesībās,xxii un, turpinot par to, jāakcentē, ka viena no dabisko tiesību, arī tiesību uz dzīvību pazīmēm ir to iedzimtība, kas nozīmē, ka šīs tiesības neviens nedāvina un nenosaka, tās izriet no paša cilvēka dabas,xxiii jo, kā rakstīja D.Loks, „cilvēks piedzimst, būdams apveltīts ar tiesībām uz brīvību un neierobežotām iespējām izmantot visas dabiskā likuma tiesības un privilēģijas.”xxiv Savukārt, atzīstot, ka dabiskās tiesības ir iedzimtas, un valsts nevar noteikt šo tiesību rašanās un zaudēšanas brīdi, ir iespēja paraudzīties no cita skatupunkta arī uz cilvēka embrija un augļa morālo un tiesisko dabu, tādējādi, formulējot argumentus apspriežamā likumprojekta atbalstīšanai vai noraidīšanai.
2.1. Taču vispirms jāpakavējas pie jēdzieniem „embrijs” un „auglis”, it īpaši ņemot vērā S.Olsenas norādi uz „MK un Saeimas organizētā procesa vājo zinātnisko kvalitāti”, piemēram, minot, ka termini „embrijs”, „auglis”, „bērns” tiekot lietoti kļūdaini, „netiek ņemts vērā to atšķirīgais saturs gan ētiskā, gan tiesiskā dimensijā.” Šī piezīme attiecībā uz minēto jēdzienu lietošanu principā ir pamatota, un. domājams, ka viens no skaidrojumiem tam ir fakts, ka Latvijā šie jēdzieni „embrijs” un „auglis” legāli nav definēti, bet tāpēc taču darba grupā ir iekļauti dažādu zinātņu nozaru atzīti speciālisti, lai novērstu tādas nepilnības un radītu vienotu izpratni.
Embrijs – dīglis, organisms pirmajā attīstības stadijā, tas ir, no olšūnas dalīšanās līdz augļa izveidošanās beigāmxxv; cilvēka miesas auglis līdz 3. grūtniecības mēnesimxxvi; cilvēka aizmetnis līdz 8. grūtniecības nedēļai.xxvii Tādējādi var secināt, ka embrionālais periods ilgst no apaugļošanās brīža līdz grūtniecības 2. mēneša beigām un šajā laika periodā izveidojas visu svarīgāko orgānu sistēmu un atsevišķu orgānu aizmetņi.xxviii Kā norāda R.Munsons (R.Munson), astotās nedēļas laikā embrijam var novērot smadzeņu aktivitāti, un no šī laika tas tiek saukts par augli (fetus)xxix, kas ir cilvēka organisms embrioģenēzes jeb embrionālās attīstības procesā no 3. attīstības mēneša līdz piedzimšanai.xxx
Atšķirībā no Latvijas, virknē valstu ir pieņemti speciāli, uz embriju aizsardzību vērsti likumi, kur rodama tāda pati termina „embrijs” izpratne. Tā, piemēram, Apvienotajā Karalistē 1990.gada Likuma par apaugļošanu un embrioloģijuxxxi, kas grozīts ar 2008.gada likumuxxxii, 1.panta 1.punkta b) apakšpunktā noteikts, ka embrija stadija ietver sevī olšūnu, kura pakļauta apaugļošanai, vai arī atrodas cita procesa iedarbībā, kas spēj radīt embriju. Igaunijā 1997.gada 11.jūnija Likuma par mākslīgo apaugļošanu un embrija aizsardzību (Kunstliku viljastasnise ja umbrūokaitse seadus) 3.pantā ir norādīts, ka „embrijs ir auglis agrīnā attīstības stadijā, sākot no apaugļošanas brīža.”xxxiii Arī Vācijā, saskaņā ar 1990.gada 13.decembra Embriju aizsardzības likumu par embriju atzīst apaugļotu olšūnu, kas var attīstīties, sākot ar kodolu saplūšanas brīdi, kā arī jebkuru no embrija izņemto tā saucamo „totipotento” šūnuxxxiv, kas spēj dalīties un attīstīties līdz indivīdam.xxxv 
Eiropas Savienības tiesa lietā Oliver Brūstle pret Greenpeace, skatot Vācijas tiesas (Bundesgerichtshaft) lūgumu sniegt prejudiciālu oficiālu nolēmumu, tostarp arī jautājumā par to, kas atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai 98/44/EK „Par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā”xxxvi atzīstams par embriju, noteica, ka „katra cilvēka olšūna no tās apaugļošanas stadijas ir jāuzskata par „cilvēka embriju” direktīvas 6.panata 2.punkta c) apakšpunkta piemērošanas vajadzībām, ja ar šo apaugļošanu var tikt aizsākts cilvēka attīstības process”, akcentējot, ka „tas uzskatāms par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas ir jāinterpretē vienveidīgi visā Savienības teritorijā.”xxxvii
Tā kā Latvijā ar medicīnisko apaugļošanu saistītie jautājumi reglamentēti Seksuālā un reproduktīvās veselības likuma IV nodaļā, tās ietvaros arī būtu jānodefinē jēdzieni „embrijs” un „auglis.” Ar šādu vienotu regulējumu, vienotu saskaņotu terminoloģiju, kas saskan ar attiecīgajās zinātņu nozarēs pieņemtajiem kritērijiem, normatīvi nosakot, kādu attīstības periodu katrs termins nozīmē un no kura brīža var runāt par embriju un augli, arī tiesībās tiktu atzīts, ka ar katru nākamo attīstības periodu pieaug potenciālo tiesību uz dzīvību apjoms, kas piemīt jau no ieņemšanas brīža, sasniedzot savu augstāko pakāpi līdz ar dzīvotspēju,xxxviii vienlaikus likumā nodefinējot arī dzīvotspējīga augļa jēdzienu.
2.2. Ne mazāk būtiski ir pakavēties pie diskusijā skartā jautājuma par to, kāds ir embrija un augļa morālais un tiesiskais statuss, vai kā to nodefinēja viena no diskusijas dalībniecēm – „kurā brīdī pēc ieņemšanas sākas cilvēks.”xxxix Atļaujoties piebilst, ka nav visai patīkami diskutēt ar cilvēku, kurš baidās parakstīties zem sava viedokļa, taču, lai kas arī nebūtu šī anonīmā Mg.iur persona, kura parakstījusies ar pseidonīmu, pie viņas publikācijā ietvertā ir jāpakavējas īpaši, sevišķi daļā par bērna tiesībām uz dzīvību (19.-20.lpp.), jo tajā ir visai daudz diskutējamu un pat apstrīdamu momentu.
Tā, pirmkārt, autore apgalvo, ka „vēl joprojām pat aptuveni zinātniski nav pierādīts, kurā brīdī kopš ieņemšanas sākas cilvēks, un šajā aspektā dominē tikai reliģiskas, filozofiskas, kultūras vai medicīniskas hipotēzes.” Tas ir tik absurdi, ka atliek vien pajautāt, ko tad sieviete ir ieņēmusi pēc dzimumaktu ar vīrieti, un ieteikt rūpīgāk iepazīties kaut vai ar viņas pieminētajām „hipotēzēm”, kurās viennozīmīgi tiek runāts par ieņemtajai cilvēciskajai būtnei piemītošo potenciālu un tās tiesībām.
Tā,  mūsu valsts biomedicīnas speciālists V.Sīlis  pauž viedokli, ka jau ieņemšanas brīdī parādās potenciāla iespēja tam, ka varētu rasties jauna cilvēciska būtne ar visu tās ģenētisko uzbūvi, unikalitāti un individualitāti. Cilvēka attīstība ir nebeidzams process, dzīvība pāriet no vienas formas citā, un jauna indivīda rašanās noris pakāpeniski, un tai jāpiešķir visas tās pašas tiesības un aizsardzība, kas pienākas cilvēkam.xl Cilvēka attīstību kā nepārtrauktu procesu raksturo arī S.Mežinska.xli To, ka no morāles redzes viedokļa būtiska embrija un augļa īpašība ir iekšēji piemītoša potencialitāte, kas parādās olšūnas apaugļošanas rezultātā, atzīst arī jau iepriekš minētie G.Brāzma un G.Vēvere (sk. 38.atsauci).
Vācijas tiesībās pausts viedoklis, ka tas, kas attīstās mātes ķermenī, definējams kā neatkarīga tiesiska vērtība, kas tiek aizsargāta atbilstoši tiesībām uz dzīvību.xlii Tiek uzskatīts, ka par tiesību uz dzīvību objektu atzīstama cilvēciska dzīvība un juridiskā nozīmē šī dzīvība tiek konstitucionāli aizstāvēta kā tāda tiesību subjekta dzīvība, kuram piemīt daļēja tiesībspēja.xliii Pēc D.Birmbahera (D.Birmbacher) ieskata embrijam jau pirmajās attīstības stadijās pienākas tiesības uz dzīvību tāpat kā cilvēkam.xliv Arī Dž.Gibsons (J.Gibson) un Š.Auguste (S.August) pauž viedokli, ka, neatkarīgi no tā, kurā attīstības stadijā atrodas embrijs, lai arī tas būtu no abu dzimumšūnu saplūšanas momenta, jautājumā, kas skar tiesības uz dzīvību, prasība uz ķermeņa integritāti neatšķiras no jau dzimušajiem cilvēkiem.xlv 
Tagad iepriekš minētajam kā pamatojumu jānorāda, ka grūtniecības 12 nedēļās ir izveidojušās visas bērna orgānu sistēmas un tās funkcionē, jau šajā attīstības posmā auglim piemīt trīs būtiskas funkcijas, atkarībā no kuru esamības vai neesamības nosaka robežu starp cilvēka dzīvību un nāvi – sirdsdarbība, elpošana, smadzeņu elektriskā aktivitātexlvi, un kopš šā brīža bērns ir tāds pats cilvēks, kāds būs piedzimšanas brīdī, tikai šobrīd krietni mazāks.xlvii Kā šajā sakarībā atzīmē amerikāņu ārsts E.Hants (E.Hant), tā pilnībā un absolūti ir cilvēciskas būtnes dzīvība, un tā ir tāda pati dzīvība, kāda piemīt jaundzimušajam, pusaudzim un nobriedušam cilvēkam.xlviii 
Un, visbeidzot, kā kvintesence visam derētu Dž.T.Nūnena (J.Noonan) rakstītais, izvirzot par cilvēciskuma kritēriju būtnei piemītošo cilvēka iespējamību jeb potenciālu, proti, ka būtne tiek atzīta par cilvēcisku tad, ja tai ir cilvēka potenciāls jeb iespējamība, tas ir, potence attīstīties par racionāli domājošu būtni: „cilvēciskuma kritērijs ir vienkāršs un visaptverošs – ja jūs ir ieņēmuši vecāki, kas ir cilvēciskas būtnes, tad jūs esat cilvēks. Tāpēc embrijs ir uzskatāms par cilvēku jau no pašas olšūnas apaugļošanas brīža, jo tieši šajā brīdī jaunā būtne iegūst savu ģenētisko kodu. Būtne ar cilvēka ģenētisko kodu ir cilvēks.”xlix Tā lai būtu arī atbilde anonīmajai vaicātājai, kad tad sākas cilvēks.
Otrkārt, runājot par saistību sieviete – tās auglis, tā sauktā I.Krūmiņa raksta: ‘Sieviete un tās gaidāmais bērns ir savstarpēji vienoti un nedalāmi. […] Sieviete ir jāuzlūko kā persona, nevis tikai kā „embriju iznēsājošs konteiners”, tāpēc sievietes vajadzībām it veltāmas lielākas rūpes, salīdzinot ar nedzimušo, un embrija tiesības nevar prevalēt pār sievietes tiesībām.” Lai arī tālāk tiek runāts par legālajam un medicīniskajam abortam noteiktajiem termiņiem, uzsverot, ka tieši aborta ierobežojošais termiņš kalpo kā bērna dzīvības aizsardzības mehānisms, „izvērtējot, vai tiešām embrijs ir noformējies par potenciāli dzīvotspējīgu cilvēku”, kas ir pamatoti, taču aborts nebūt nav vienīgais nedzimušu dzīvību apdraudošs faktors, par ko turpmākajā izklāstā, bet, vispirms, kaut nedaudz par augli no ģenētikas un bioloģijas viedokļa un par tā saistību ar māti.
Ģenētiķi (A.Serra, B.Biolo u.c.) ir atklājuši, ka, jau sākot ar apaugļošanās brīdi divas vecāku gametas izveido jaunu bioloģisku būtību – zigotu, kura nes sevī jaunu individualizētu programmu, kas nosaka jaunu individuālu dzīvību. Zigotas 46 hromosomas veido kvalitatīvi jaunu norādījumu kombināciju – genotipu. Pamatojoties uz to tiek izdarīts secinājums, ka šī jaunā būtība ir jauns cilvēcisks indivīds ar savu ģenētisko kodu.l Protams, par augļa autonomiju var runāt tikai nosacīti, jo grūta sieviete nav tikai un vienīgi augļa aptvere. Auglis ir mātes ķermenī, no mātes organisma caur placentu saņem barības vielas un skābekli, mātes vide izvada augļa vielmaiņas produktus. „Taču tā ir ārēja atkarība, bet attīstības kvalitāte, impulss un virzība ir atkarīga nevis no mātes virzošajiem orgāniem, bet gan no paša embrija un augļa pašvadošās ģenētiskās struktūras.”li   
 XXI gadsimtā mēs nevaram neņemt vērā jaunākās medicīnas, embrioloģijas, bioloģija, bioētikas atziņas par to, ka embrijs un auglis nav nedz sievietes ķermeņa daļa, nedz arī daļa no mātes iekšējiem orgāniem, kā to uzskatīja Senajā Romā un Senajā Grieķijā vai savā laikā pauda stoicisma pārstāvji, un tā atsevišķa eksistence grūtniecības laikā ir bioloģisks fakts. Tā ir cita bioloģiski unikāla cilvēciska būtne ar noteiktu iedzimtu tiesību uz dzīvību apjomu, kas aug sievietes ķermenī un jebkurā tā attīstības stadijā ir cilvēciskās pašcieņas nesējs un jebkādas darbības attiecībā pret embriju un augli ir morāli un tiesiski vērtējamas, nodrošinot pienācīgu aizsardzību no jebkādas prettiesiskas rīcības.
Te arī pārdomām par diskusiju Jurista Vārdā, kura, kā pamatoti norāda I.Bite, tās diskusijas būtību, kas patlaban norisinās Saeimā, neatklāja, varētu likt punktu, tikai vēl viena piezīme, kas saistāma ar diskusijas dalībnieku iezīmēto kolīziju starp sievietes brīvības un autonomijas tiesībām un nedzimuša tiesībām uz dzīvību.
Pilnībā jāpievienojas Vācijas Konstitucionālās tiesas norādītajam, ka likumdevējam nav pienākums aizsargāt nedzimušo dzīvību tādā pašā veidā kā jau dzimušus cilvēkus, jo valsts pienākums aizsargāt nedzimušo bērnu eksistē arī attiecībā uz viņa māti.lii Kā pamatojums tam, literatūrā atrodams norādes, ka, lai arī bioloģiskajā attīstībā auglis ir „topošā dzīvība”, tas ir, cilvēciskā dzīvība un tātad aizsardzības cienīga, sociālajā un krimināltiesiskajā vērtējumā tai nevar būt vienāda vērtība ar dzīvību, kas jau piedzimusi, it īpaši, ja veidojas kolīzija starp abiem šiem labumiem.liii Tāpat rodama norāde, ka nedzimušā tiesības uz dzīvību nav absolūtas, un valsts pienākuma apmērs aizsargāt nedzimušo dzīvību nosakāms, izvērtējot tās svarīgumu un vajadzību pēc aizsardzības, salīdzinot ar konkurējošām vērtībām, piemēram, sievietes tiesībām uz dzīvību un integritāti.liv
Uz to, ka gadījumos, kad potenciālas personas tiesības nonāk pretrunā ar aktuālas (jau esošas) personas (sievietes) tiesībām, priekšroka būtu jādod jau esošai personai, izrādot rūpes par mātes dzīvību un veselību, norādīja arī P.Mincs, rakstot, ka to priekšā, „jāpiekāpjas (nepieciešamības stāvoklis) mazāk svarīgam labumam – mātes miesās esošā augļa dzīvībai.”lv Tādu viedokli pauž arī „mērenās” pozīcijas pārstāvji abortu problēmās, atzīstot, ka vēlākajās grūtniecības stadijās mātes intereses var „pārsniegt” augļa tiesības piedzimt tikai tad, ja ir tiešas reālas briesmas viņas dzīvībai vai veselībai, vai citas likumā noteiktās indikācijas grūtniecības pārtraukšanai.lvi
Ņemot vērā to, ka embrijam un auglim piemītošais iedzimtu tiesību uz dzīvību apjoms tiek uzkrāts un palielinās attīstības procesā, Latvijā, tāpat kā Eiropas tiesību telpā, nostiprināts tieši šāds konflikta risināšanas modelis, nosakot grūtniecības ilgumu, kas ierobežo sievietes tiesības lemt maternitātes jautājumu. Tieši tādu lēmumu pieņēmusi arī ASV Augstākā tiesa lietā Roe v. Wade, nosakot, ka pirmajā grūtniecības trimestrī sievietei ir neapšaubāmas tiesības un likums nevar tās ierobežot; otrajā grūtniecības trimestrī likums var iejaukties, ja nepieciešams aizsargāt sievietes dzīvību, bet pēdējā grūtniecības stadijā par izšķirošu faktoru kļūst augļa dzīvības aizsardzība, izņemot gadījumus, kad grūtniecības pārtraukšana ir nepieciešama mātes dzīvības un veselības saglabāšanai.lvii Kā secinājusi D.Rittosa (D.Rittossa), pēc tiesas ieskata tieši augļa dzīvotspēja ir tas kritērijs, kad valsts var aizliegt grūtniecības pārtraukšanulviii, kas tiek ņemts vērā arī Anglijas tiesībās, nosakot atbildību par bērna, kas ir spējīgs piedzimt, iznīcināšanu, pirms tas ir uzsācis patstāvīgu no mātes neatkarīgu eksistenci.lix 
Iepriekšminētais ļauj izdarīt viennozīmīgu secinājumu, ka, realizējot Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijas priekšlikumu, netiktu pieļauti sabiedrisko organizāciju atzinumā un diskusijā minētie cilvēktiesību pārkāpumi, sieviešu diskriminācija utt., jo ar to nav paredzētas nekādas izmaiņas Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā reglamentētajā grūtniecības pārtraukšanas kārtībā un nosacījumos. Sievietei tāpat kā līdz šim paliktu tiesības likumā noteiktajā laika periodā lemt par ieņemtās dzīvības likteni – saglabāt vai iznīcināt to, taču runa ir tikai par pirmo grūtniecības trimestri, kad prevalē sievietes intereses. Otrajā trimestrī likums var iejaukties, ja nepieciešams aizsargāt sievietes dzīvību, bet trešajā – par izšķirošu faktoru kļūst augļa dzīvības aizsardzība, ja vien grūtniecības pārtraukšana nav nepieciešama sievietes dzīvības un veselības saglabāšanai vai nav saistīta ar citām medicīniskām indikācijām, kas skar augli,, jo te jau noteicošais ir augļa dzīvotspēja.
Līdz ar to, atbalstot priekšlikumu par nepieciešamību likumā nostiprināt nedzimušas dzīvības aizsardzību no ieņemšanas brīža, uzskatām, ka tāds grozījums būtu izdarāms nevis Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas reglamentē bērna tiesības jau pēc piedzimšanas, bet gan Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, kura 1.pantā jau ir ietverta norāde uz likuma mērķi aizsargāt nedzimušu dzīvību. Mūsuprāt, tas 1) demonstrētu valsts attieksmi pret dzīvību kā demokrātiskas sabiedrības visaugstāko vērtību neatkarīgi no cilvēka dzīvības veidošanās stadijām; 2) būtu legāls pamats, lai veicinātu seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes principu realizēšanu un plānotu preventīvos pasākumus atbalsta sniegšanai sievietēm un ģimenēm, kas nonākušas izvēles situācijā sakarā ar neplānotu grūtniecību; 3) iespējams, būtu stimuls likumdevējam , lai ieklausītos jau daudzus gadus paustajos uzskatos, ka mūsu krimināltiesību regulējums atpaliek par daudziem gadiem no citu valstu pieredzes par dzīvotspējīga augļa aizsardzību, neparedzot atbildību par tā nomirdināšanu, par embriju aizsardzību no biotehnoloģiju izmantošanas nelabvēlīgajām sekām – embriju izvēles diskriminācijas ceļā preimplantācijas un pretanālās diagnostikas un selektīvo abortu laikā  pēc morfoloģiskajām un ģenētiskajām pazīmēm, embriju izmantošanas pētnieciskiem mērķiem, „lieko” embriju iznīcināšanas, izmantošanas kosmetoloģijā, cilmju šūnu iegūšanai, utt., kad cilvēka embrijs tiek izmantots kā patērējošas pētniecības un izejvielu avots, tiek pieļauta cilvēka dzīvības instrumentalizācija, kas jau būtu temats citai publikācijai.
Kopsavilkums
[1]Iepazīšanās ar Jurista Vārda š.g. 24.jūlija numura tēmu ļauj secināt, ka tajā izvērstā diskusija neatklāja Saeimā patlaban notiekošās diskusijas būtību, jo tika nepamatoti reducēta uz grūtniecības pārtraukšanas aizliegumu vai aborta izdarīšanas nosacījumu grozījumiem.
[2] LR Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfisko lietu apakškomisijas rosinātais likumprojekts nekādi neapdraud, kā to apgalvo atsevišķi diskusijas dalībnieki,  likumā nostiprinātās katras sievietes tiesības izlemt ieņemtā bērna likteni, ievērojot Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 25.pantā noteikto kārtību un nosacījumus. Tieši pretēji, tā mērķis ir veidot atbalsta mehānismu sievietei un ģimenei, kura ir smagās izvēles priekšā sakarā ar pieteikušos jauno dzīvību.
[3] Ar zinātņu atziņām ir viennozīmīgi apstiprināts, ka embrijs un auglis nav nedz sievietes ķermeņa daļa, nedz arī daļa no mātes iekšējiem orgāniem, bet gan cita bioloģiski unikāla cilvēciska būtne ar noteiktu iedzimtu tiesību uz dzīvību apjomu, kas aug sievietes ķermenī un jebkurā tā attīstības stadijā ir cilvēciskās pašcieņas nesējs, un jebkādas darbības attiecībā pret embriju un augli ir morāli un tiesiski izvērtējamas, nodrošinot pienācīgu aizsardzību no jebkādas prettiesiskas rīcības. Pie tam jānorāda, ka kriminālais aborts nebūt nav vienīgais nedzimušo dzīvību apdraudošais faktors, jo arvien vairāk aktualizējas jautājums par cilvēka embriju aizsardzību no biotehnoloģiju izmantošanas nelabvēlīgajām sekām, kas draud ar arvien plašāku embrija pārvēršanu  par patērējošas pētniecības un izejvielu avotu.
[4] Jautājums par nedzimušas dzīvības aizsardzību ir atstāts katras valsts brīvības ietvaros, un tas, kā valsts to izlemj, liecina par tās attieksmi pret nedzimušo dzīvību, vērtējot to no potenciālā cilvēka aspekta, pret dzīvību kā demokrātiskas valsts visaugstāko vērtību, neatkarīgi no cilvēka dzīvības veidošanās stadijām.
 [5] Atbalstot konceptuāli nepieciešamību legāli nostiprināt tiesības uz dzīvību jau no ieņemšanas brīža, uzskatām, ka tas būtu jānostiprina Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 1.pantā, kur jau likumdevējs runā par nedzimušas dzīvības aizsardzību, izsakot to šādā redakcijā: „Šā likuma mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu jebkuras personas seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī aizsargātu nedzimušu dzīvību no ieņemšanas brīža no jebkādiem prettiesiskiem apdraudējumiem un nodrošinātu embrija un augļa attīstības aizsardzību.”
[6]  Lai nodrošinātu Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā lietojamo jēdzienu vienveidīgu izpratni, Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma IV nodaļā būtu ieverams to skaidrojums, proti, nosakot, ka
- embrijs ir cilvēka dīglis agrīnā attīstības stadijā, kas ilgst no apaugļošanas brīža līdz augļa stadijai jeb 8 grūtniecības nedēļām;
- augļa periods sākas ar 9. grūtniecības nedēļu un ilgst līdz dzemdībām;
- par dzīvotspējīgu atzīstams auglis, sākot ar 22 grūtniecības nedēļu.



 

 

Komentāri  

 
0 #31 brainwashist 2012-12-09 20:15
Marionai- vai vari pamatot, kāpēc Tev liekas, ka "NEVIENS arguments nav pārlicienoši" atspēkots?
Citēt
 
 
-2 #30 komment 2012-12-07 17:52
Citēju ???:
Ar kādām tiesībām Jūs cenšaties sabojāt dzīvi sievietei, kam jau tā ir grūtāka dzīve kā vīrietim? Un sievietei ir visas pirmtiesības pār negribēto embriju, jo embrijs mocīs viņu, nevis otrādi. Ja aborts nebūtu nepieciešams, neviens to neveiktu.


Pēdējais arguments absolūti neiztur kritiku. Ja narkotikas nebūtu nepieciešamas, neviens tās nepiedāvātu. Ja pedofilu pornogrāfija nebūtu nepieciešama, neviens to nepiedāvātu. Ja cilvēktirdzniec ība nebūtu nepieciešama, neviens to nepiedāvātu. [ievietojiet jebko amorālu, pretīgu un prettiesisku,ka s vien pasaulē pastāv, bet pēc kā ir pieprasījums]
Citēt
 
 
0 #29 Uldis 2012-12-04 21:00
Lūdz Dievu, lai Tev nebūtu nekad jāveic aborts un jāpiedzīvo tās 100x lielākās mokas par grūtniecību, ko Tu nodrošināsi sev. Un ja pieņemam, ka netici Dievam un nenožēlo izdarīto, tad turpmākā alga pēc nāves varētu būt vēl tūkstošiem kārt sāpīgāka.

Citēju ???:
Ar kādām tiesībām Jūs cenšaties sabojāt dzīvi sievietei, kam jau tā ir grūtāka dzīve kā vīrietim? Un sievietei ir visas pirmtiesības pār negribēto embriju, jo embrijs mocīs viņu, nevis otrādi. Ja aborts nebūtu nepieciešams, neviens to neveiktu.
Citēt
 
 
+1 #28 Uldis 2012-12-04 20:58
Varbūt pietiks ar to, ka cilvēki būs atbildīgi + veidos dzimumattiecība s ar partneri uz kuru var paļauties?

Citēju Anna:
Citēju Zane:
Anna,kur ir loģika-tad labāk nogalināt nevis piedzīvot nosodījumu par bērna atstāšanu???


Sieviete saņem abu veidu sabiedrības nosodījumus- nosodījumu par abortu, un nosodījumu par bērna atstāšanu.
Tajā pat laikā viņai potenciāli tiks liegtas izvēles tiesības.
Atliek vienīgi sterilizēties, tas pagaidām netiek nosodīts. Ak jā, vēl kļūt par aseksuāli vai lezbieti.
Citēt
 
 
-1 #27 ??? 2012-11-16 11:02
Zane - ja Tava dzīve nav grūta, tas nenozīmē, ka visi ir tādi paši kā Tu. Dzirdam gan ko runājam un tā arī jūtamies. Ja Tu to nesaproti un negribi saprast, tā ir Tava pašas darīšana. Ja sievieti vīrietis sit, viņai nav kur palikt, turklāt viņa būs tā, kam būs mokās jālaiž embrijs pasaulē un visu mūžu jābaro un par visu jādomā, un viņa ļoti labi saprot, ka tas nav tas, ko viņa grib, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tas embrijs viņu mocīs.
Citēt
 
 
0 #26 Zane 2012-11-12 10:36
Esmu sieviete,man nešķiet,ka man būtu grūta dzīve:)Embrijs mocīs-jūs ,cilvēki,paši dzirdat,ko runājat???Te jau izklausās pēc Hitlera domu biedru salidojuma!!!!
Citēt
 
 
-1 #25 ??? 2012-11-11 15:58
Ar kādām tiesībām Jūs cenšaties sabojāt dzīvi sievietei, kam jau tā ir grūtāka dzīve kā vīrietim? Un sievietei ir visas pirmtiesības pār negribēto embriju, jo embrijs mocīs viņu, nevis otrādi. Ja aborts nebūtu nepieciešams, neviens to neveiktu.
Citēt
 
 
0 #24 Zane 2012-10-20 13:40
Anna,tik agresīvi uzvedās tikai cilvēks,kuram pašam tā ir sapīga pieredze...Veik smi jums.
Citēt
 
 
-2 #23 Anna 2012-10-19 13:42
Citēju Zane:
Anna,rakstu Jums to pašu ,ko Marionai-apsveicu,ka esi piedzimusi,ja Jūsu vecāki domātu tāpat kā Jūs,Jūsu vienkārši nebūtu!
Ps-ar pēcaborta sindroma sāpēm palīdz tikt galā KGC,Tērbatas 18,Rīga.


Arguments par nepiedzimšanu ir mētāšanās ar frāzēm kad nav nekā saprātīga ko teikt.
Paldies par adresi. Ja man gadīsies nelaime kļūt grūtai šobrīd kad ir klimakss, noteikti veikšu abortu un krīzes centrā dalīšos priekā ka pirmspensijas vecumā nav jāauklē zīdainis.
Citēt
 
 
0 #22 Zane 2012-10-19 11:26
Anna,rakstu Jums to pašu ,ko Marionai-apsvei cu,ka esi piedzimusi,ja Jūsu vecāki domātu tāpat kā Jūs,Jūsu vienkārši nebūtu!
Ps-ar pēcaborta sindroma sāpēm palīdz tikt galā KGC,Tērbatas 18,Rīga.
Citēt