Patronese

*Una Gavare

Sešu bērnu mamma. Pēdējie 10 gadi bijuši praktiskās dzīves pilni, pildot sievas, mammas, mājsaimnieces un mājskolotājas pienākumus. Vienlaikus uzturu patstāvīgu dialogu caur medijiem ar sabiedrību par ģimenes, īpaši daudzbērnu ģimenes aktualitātēm; atbalstu un izplatu labo ziņu par dabiskām dzemdībām un ģimenes veselības  jautājumiem.

Esmu par dzīvību! Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka ir nepieciešami dažādi pasākumi ilgtermiņā, lai mainītu sabiedrības attieksmi pret dzīvības kultūru, kurā katrs cilvēks ir vērtība.

Man kā sievietei un mātei spēku dod tieši manu bērnu nesavtīgā mīlestība.

Stāsti

 Izglāb dzīvību, dalies ar savu stāstu!Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

Sūti arī savu pieredzi ar ginekologiem grūtniecības laikā!

 

 

Ovens... Patiess stāsts:


"Daudzi no jums jau zina, ka es nekautrējos runāt par saviem mazbērniem. Nu mums ir vēl viens - Ovens Džims Lembs -, Hīteras un
Ārona dēls. Diemžēl Ovena dzīve bija tikai 21 nedēļu gara, ko viņš pavadīja mātes miesās.
Viņam bija attīstījies ļoti liels audzējs un bija vajadzīga pirms dzimšanas operācija. Taču audzējs bija tik ļoti pārņēmis ķermeni un
asinsvadus, ka viņa mazā sirds neizturēja.
Mēs esam ļoti pateicīgi par ķirurgu
komandu, kas rūpējās par Hīteri un Ovenu. Viņi vienmēr pret Ovenu izturējās kā pret mazu cilvēku. Viņi runāja par viņu kā par
“bērniņu” un, kad uzzināja vārdu, sauca viņu par Ovenu. Viņam tika dotas nomierinošas zāles caur māti un pretsāpju līdzekļi tieši, lai
veiktu operāciju. Viņam tika dotas zāles, lai stabilizētu viņa sirdi. 20 minūtes tika veikta sirds masāža, līdz ārsti padevās neizbēgamajam.
Māsiņa Ovenu nomazgāja un ietina viņu mazā jaundzimušo sedziņā un uzlika viņam
mazu cepurīti. Viņš tika atnests Āronam, kamēr mēs gaidījām Hīteri atgriežamies palātā. Pēc kāda laika viņš iedeva mūsu mazdēlu paturēt rokās man. Ovens bija tikpat silts kā asaras, kuras ritēja pār mūsu vaigiem un, ja tā drīkst teikt, ļoti jauks. Es mazliet atbīdīju sedziņu un turēju viņa mazo rociņu. Viņa pirksti bija ļoti gari, slaidi un trausli. Arī viņa kājas bija ļoti garas. Esmu pārliecināts, ka viņš būtu bijis slavens basketbolists.
Es esmu turējis rokās divdesmit nedēļu “Touch of Life” bērniņu modelīšus simtiem reižu, kad rādīju tos vidusskolēniem auditorijās vai pirmsskolas bērniem, kuri sēdēja uz grīdas. Tas vairs nekad nebūs kā iepriekš. Es apzinos, ka ar gadiem esmu kļuvis nejūtīgs pret realitāti, ko šis modelītis attēlo. Paldies tev, Oven, ka atgādināji man šo realitāti. Paldies tev, Oven, ka atjaunoji manī svarīguma sajūtu tam, ko mēs, “Luterāņi Dzīvībai”, darām.
Es tinu Ovenu atpakaļ viņa sedziņā un man bija jāpaceļ viena no viņa rociņām, lai to pareizi novietotu. Pēkšņi es pieķēru sevi, sērojot par citiem “Oveniem”, kuriem šādas
rociņas tika izrautas no viņa vai viņas mazā ķermenīša abortā, jo apkārtējie teica “Tas ir
labi”, “Tās ir tavas tiesības”, “Tev patiesībā nav izvēles”. Paldies tev Oven, ka atkal atgādināji man, cik šausmīgs ir aborts.
Drīz pēc tam viens no ārstiem ienāca, apskāva Āronu un teica: “Jūs zināt, tas, kam es ticu, zina, kā ir zaudēt dēlu.” Jā, Viņš
zina! Un Viņš zina, kā tas ir atgūt dēlu caur augšāmcelšanos. Tieši tādēļ mēs mēs varam stāties pretī visām nelaimēm mūsu dzīvē ar
dzīvu cerību (1. Pētera 1:3).
Es esmu pateicīgs, ka Kungs man ļāva tev pieskarties, Oven. Bet tu mani aizskāri tā, kā, iespējams, spēšu tev izstāstīt tikai pēc augšāmcelšanās. Paldies tev, Oven."

Māc. Dr. Džims I. Lembs, Lutherans For Life izpildirektors ASV.
Tulkojumam izmantots “Lutherans for Life” materiāls.

 

Vēstule no mazulīša.

"Mīļo māmiņ! Šodien pie mums atlidoja stārķi. Es zināju, ka viņi atlidos, jau nedēļu pirms tam..es gatavojos. No paša rīta izvilku savu čemodānu, saliku tur visas savas mantas. Pēc tam izlēmu mazliet iekost pirms ceļa, jo tas solījās būt ļoti garš. Bet es mazliet aizkavējos un kad atskrēju atpakaļ, stārķi jau bija debesīs...
Mammīt, piedod man, es zinu, cik ļoti Tu mani gaidi, pārdzīvo - kad tad es beidzot atlidošu, bet manis kā nav, tā nav. Tāpēc, es uzreiz izlēmu Tev uzrakstīt vēstuli un pastāstīt, kā mēs, mazuļi, te dzīvojam, savu stārķi gaidot.
Manu mīļo mammīt! Tu tikai neuztraucies, es te neesmu viens pats, mūs te ir tūkstošiem, milijoniem, pat saskaitīt nevar. Un visi gaida savu stārķi. Daži mazuļi ir tik nepacietīgi, tik ļoti grib nokļūt pie saviem vecākiem, pēc iespējas ātrāk, ka pierunā atlidojušos stārķus viņus aizvest. Nu, un stārķi jau atteikt nevar, viņi ir ļoti labsirdīgi un arī darbs viņiem tāds. Tad mēs pavadam šos mazuļus un ļoti ceram, ka vecāki viņus jau gaida. Bet gadās arī tā, ka viņu vecāki paši ir vēl gandrīz bērni vai arī, ka mammītes ne pārāk labi jūtas un pagaidām nevar pieņemt mazuļus, un tad nākas no viņiem atteikties. Mammīt, ja vien tu redzētu - cik bēdīgi ir šie mazuļi, kas atgriežas. Mēs, kā vien varam, cenšamies viņus nomierināt, uzjautrināt. Jo mēs visi taču zinam, ka pēc kāda laika šie mazuļi atkal dosies pie vecākiem, kuri, nu viņus jau gaida.
Mammīt, Tu man esi tāda smieklīga, tici dažādiem savādiem ticējumiem. Jau knupīti esi sagatavojusi. Māmiņ, patiesībā, es jau sen esmu izvēlējies tieši Tevi, manu mīļo, labo, jauko mammīt. Un atnākšu tieši pie Tevis. Jau pavisam drīz. Bet ja Tev tā patīk un ir vieglāk, pērc vien tos knupīšus, adi man zeķītes un cepurītes, varbūt patiešām tas kaut kādā veidā pasteidzinās mūsu stārķi.

Manu mīļo māmiņ, Tu tikai nepārdzīvo par mani, ne raudi, neskumsti. Nākošreiz es nepalaidīšu garām savu stārķi. Tad jau labāk izsalcis atlidošu! Tu mani pabarosi, to es zinu. Es, māmiņ, kā uzsēdīšos uz stārķa, uzreiz Tev nosūtīšu telegrammu ar divām svītriņām un Tu uzreiz zināsi, apmēram kuros datumos mani gaidīt.

Bet tiksimies mēs ar tevi Iepazīšanās Mājā, tur parasti visas mammas sagaida savus mazuļus. Kaut arī es vēl pateikt to nemācēšu, bet es paskatīšos Tavās maigajās acīs, un Tu uzreiz sapratīsi cik ļoti ES TEVI MĪLU, MĀMIŅ.

Uz drīzu tikšanos,

Tavs Mazulītis"

 

Mārgareta:

Kad Hilarija un Džons gaidīja savu pirmdzimto, grūtniecības laikā ārsti atklāja, ka mazulim ir Edvarda sindroms – ģenētiska slimība, kas izraisa smagus strukturālus sirds, smadzeņu un nieru defektus, kas nav savienojami ar dzīvību. Neskatoties uz baiso diagnozi, vecāki izlēma, ka mazulītei jāpiedzimst. Margareta nāca pasaulē īsi pirms Ziemassvētkiem un ar saviem vecākiem kopā bija divas dienas…

Hilarijas stāsts ir par šīm sāpju un mīlestības pilnajām dienām.

...

Nebija ne skaņas, ne raudu, tikai klusi šņuksti, kad vecmāte ielika viņu manās rokās. Mūsu Margareta. Bijām gaidījuši viņu tik ilgi. Nopietnām, lielām acīm viņa skatījās tieši uz mani. Ir grūti un mulsinoši būt tikko dzimušam te ārā, pasaulē, es nodomāju.

 Ārsts maigi nomurmināja: “Dažas minūtes vai dažas stundas…”Kā gan to sadzirdēt, ja skaties uz savu pirmdzimto, kura trīc un ir plati atvērusi acis. Tu tikai pamani, ka viņai ir tumši pelēkas acis un brīnišķīgi roku un kāju pirkstiņi.

Katra piedzimšana ir atšķirīga, es zinu. Pieredzes nevar salīdzināt. Mums nebija sagatavots nekas, kas vēstītu par mūsu meitas ierašanos – ne bērna kopšanai paredzētās lietas, ne tās krāsainās nevajadzīgās lietiņas, kuras jaunie vecāki iepērk vairumā. Mēs vienkārši negribējām, lai PĒC TAM būtu jāredz šīs lietasmājā- tukšs šūpulis, neizmantotas rotaļlietas, rokasgrāmatas, kas stāsta, kā apieties ar bērnu.

Mazulīte vēl spārdījās un kūleņoja manā vēderā, kad mēs devāmies uz zīdaiņu kapsētu, lai izvēlētos miera vietu, kur viņa dusēs, kad būs noticis neizbēgamais. Es redzēju sarakstu ar vārdiem un datumiem un prātoju, nez, vai viņas vārds būs 2013.gada sarakstā vai kā pēdējais 2012.gadā?

Uz slimnīcu mēs devāmies ar milzīgām bažām, ka, iespējams, nekad neredzēsim savas mazulītes acu krāsu. Bet viņai tas izdevās. Par spīti drūmajām izredzēm. Cilvēki jautā, kāda viņa bija. Margareta bija mūsu prieks šīs divas tik ļoti īsās dienas. Viņas vajadzības būtībā bija tādas pašas kā jebkuram bērnam: viņu vajadzēja barot un mainīt autiņus, turēt siltumā. Viņai vajadzēja sajust mīkstu audumu pie ādas. Viņai vajadzēja dziedāt.
Visvairāk par visu, mazulītei vajadzēja cilvēka pieskārienu: vislaimīgākā viņa bija kāda rokās. Viņu acīmredzami tas nomierināja. Viņa, šķiet, katru uzskatīja par sava veida šūpuļtīklu un mēs atteicāmies no sava vecāku īpašnieciskuma un lāvām katram apmeklētājam viņu paturēt rokās. Kāpēc gan nedalīties? Viņai nebūs daudz laika mīlestībassaņemšanai.

 Mēs zinājām, ka vērtīgs būs katrs ar Margaretu pavadītais brīdis, bet pats labākais izrādījās pilnīgi negaidīts. Lielāko ciešanu un emocionālās spriedzes laikā, kad, kad instinkti bija haosā un visas jūtas dumpojās, Margareta lika mums ne tikai pasmaidīt, bet patiesībā smieties.Es biju iedomājusies, ka viņa būs slima un bezspēcīga, bet nekad, ka viņai būs tik uzjautrinošas grimases. Reizēm viņa izskatījās vismaz 1000 gadus veca un gudra, un reizēm – tikko piedzimusi un pilnīgi brīva.

 Mazulīte necieta. Nebija ne injekciju, ne kādu medicīnisku procedūru,bija tikai brīnišķīgs komforts un aprūpe mums visiem trim un kopā pavadīts laiks. Mūsu ļoti mazā meitenīte palika kopā ar mums visu laiku un mēs guvām tik daudz no katra trauslā brīža.

 Nākamajā dienā pēc Margaretas piedzimšanas bija mūsu pirmā kāzu jubileja. Nekad pat savās vismežonīgākajās domās nebiju iedomājusies, ka varētu būt šeit. Slimībā un veselībā…. Mums toreiz tas tika pateikts tik jautri…

 Otrajā dienā no slimnīcas devāmies uz aprūpes namu. Tur notika kaut kas tik brīnišķīgs,kaut kas, ko mēs lolosim vienmēr. Es nedomāju, ka tas varētu būt noticis jebkur citur. Ņemot vērā visas dažādās emocijas, ko pieredzēju iepriekšējo deviņu mēnešu laikā, negaidīju, ka es gribētu justies lepna. Necerēju, ka svešinieki varētu teikt jaukas lietas par Margaretu. Daži varbūt domāja, ka viņas dzīvē nav vērts neko gaidīt, jo viņa tāpat nomirs. Kāds varbūt mūs žēloja.

 Kāds vīrietis aprūpes nama gaitenī pienāca pie mums un, palūkojies uz mazo vīstoklīti, teica: “Viņa ir tik skaista. Viņa ir perfekta.” Viņš neteica: “Man ir tik žēl, ka viņa mirst.”

 Sieviete, kas gāja aiz viņa, paskatījās tieši uz mani un teica: "Viņa ir dāvana - īsta dāvana." Vārdiem bija svars. To svars gandrīz pārsteidza mani. Es pamāju caur pēkšņi izsprāgušajām asarām.Visas mātes agrāk vai vēlāk izjūt lepnumu, tobrīd arī es. Pirmo un pēdējo reizi.Nebūs citu brīžu, piemēram, lepnuma par zinātnes vai sporta sasniegumiem, ne lepnuma par meitenes gadiem, ne kāzu plānošanas, nekā no tā, kas tiek dalīts no sirds uz sirdi starp vecākiem un bērnu.

Tas ir tā. Jūs ņemat to, kas tiek piedāvāts. Jūs neatsakāties no dāvanas, pat ja tā nav tāda dāvana, kādu jūs gaidījāt.

Tā bija brīnišķīgākā pieredze, ko es nekad nenovēlētu nevienam citam. Svešinieki bija pienākuši, lai pateiktu mūsu mirstošajai meitai, ka viņa ir skaista. Kas vēl ir piebilstams? Viņa bija skaista.

Margareta nomira vēlāk vakarā, mūsu rokās, neiepazinusi neko citu kā vien mīlestību.Kad mums ar Džonu jautā, vai tas bija tā vērts, mēs atbildam – protams, viņa bija mūsu bērns.Dažreiz ir sāpīgi atrast sabojātas lietas. Dažreiz ir sāpīgi saprast to, ko mēs nevaram darīt. Mēs esam tik aizņemti, lai sakārtotu lietas, risinātu problēmas, uzlabotu rezultātus. Mums vienmēr ir kaut kas, kas palīdz – tablete, draugu draugi, internets, eksperts, ārsts, tehnoloģija…Bet dažreiz tā visa nav un mums jāatzīst sava bezspēcība. Mēs nevaram tādiem bērniem kā Margareta iedot izglītību vai viņus izārstēt. Bet mēs varam dot viņiem kaut ko daudz labāku. Parādīt, cik ļoti gaidīti viņi ir. Un sniegt mazliet mīlestības.

Avots: Irish Independent

Linda:

Labdien,
 
vēlos padalīties. Man 30, viens puika jau ir, šobrīd gaidu otru bērniņu, abortu nav bijis.
Kaut kur jau dzirdēts viedoklis, ka ļoti jāmaina domāšana būtu arī pašiem ārstiem, kam piekrītu.
Reāls gadījums man pašai- pirms gadiem 4-5 aizgāju pie dr., bija sūdzības, netiku pie sava ārsta, pieņēma mani cita daktere Dr. Matules privātklīnikā Stabu ielā.
Uzvārdu neatceros, bet varbūt arī nav svarīgi sūdzēties par kādu konkrēti. Paskatījās usg- esot grūtniecība. Pabrīnījos gan par šo it kā "faktu", gan vēlāk arī dr. attieksmi, uzreiz pēc apskates izskanēja teikums- "Nu ko, aborts būs vai saglabāsim?". Jā, es tajā laikā nebiju vēl precējusies, bet ne jau arī vairs kāds skuķis. Patiesībā, mans tā laika partneris jau arī bija tagadējais nu jau vīrs, izskatos, manuprāt, arī tīri solīdi, īsumā- vai nu tā bija ārstes ikdiena, vai iepriekš līdzīgs gadījums. Man tas bija šoks. Uzreiz atbildēju, ka nekāda aborta nebūs. Pie kam vēlāk izrādījās, ka pēc grūtniecības jau nu galīgi nekas tur neizskatījās.  
Šobrīd domāju, ja nu manā vietā būtu tiešām cilvēks, kas ir uz šaubu robežas un ja vēl dr. pilnīgi mierīgi nosaka abortu kā ļoti vienkāršu izeju no "tā visa", manuprāt, šādi mēs tikai veicinām to skaitu.
 

Dainas ieteikums ginekologiem:

Kad Anatomikumā ieraudzīju embrijus, radās doma par 12 nedēļu veca augļa izmēra un identiskas formas lellītēm- no vienkārša gumijas materiāla miesas krāsā. Un katra ginekologa uzdevums būtu šo lellīti uzdāvināt katrai sievietei/meitenei, kurai dots laiks lemt par/pret abortu - līdz 12. nedēļai.
ir video, ir afišas, ir grāmatas, ir prese, ir datora ekrāns, ir draugi, ir ģimene, kur apjukusī grūtniece smeļas padomus, informāciju, atbalstu u.c., bet šāda TAUSTĀMA lellīte, ko viņa paņemtu savās rokās kaut uz dažām minūtēm, sakairinātu citas maņas, jūtas, domas un viņa ACI PRET ACI sastaptos ar to, par ko viņai jāizlemj šobrīd.
Diemžēl, pati esmu gājusi cauri tam murgam (vēl joprojām sajūta, ka nekad netikšu galā ar garīgajām sekām..) un man no tiesas pietrūka šādas REALITĀTES klātbūtnes - redzēt un pataustīt TO, ko grasos nogalināt..nevis mistisku šūnu kopumu, peldošu kaut kur manā ķermenī..

Lellītes iedošanu grūtniecei es iztēlojos kā neuzkrītošu darbību - bez informatīvas lekcijas no ginekologa puses - vienkārši vizītes beigās viņš uzdāvina lellīti un sieviete/meitene tālāk dara ar to, ko pati vēlas. Bet galvenais - iedot to viņai rokās.
 

Annas stāsts:

 Anna ar bērnu zem sirds ir piedzīvojusi elli zemes virsū. Uz brīdi viņai izdevās pabūt paradīzē, kas izrādās, ir tepat līdzās. Tagad viņa atkal ir izvēles priekšā.

Pietika ar vienu nakti

Ar Juri dzīvoju kopā pēdējos piecus gadus. Mēs īrējām dzīvoklīti Bolderājā, mums bija normālas attiecības. Krīzes laikā abi zaudējām darbu, tāpēc nācās pārcelties pie Jura mammas uz viņas dzīvokli Purvciemā. Sākās nesaskaņas, un Jura mamma aizgāja padzīvot pie meitas, ļaujot mums būt divatā. Darba nebija, naudas nebija, ēdiena nebija, par dzīvokli krājās parādi. Mājas pagalmā, kur pulcējās Jura draugi, tika lietotas narkotikas. Kas tik viss tur nebija! Tajā melnajā bedrē iekritām arī mēs. Man maksāja par "kājām" jeb narkotiku piegādi, un par šo naudu varējām paēst. Protams, iejaucās policija. Notika divas tiesas, kurās man piesprieda nosacītu sodu par narkotiku lietošanu un glabāšanu, jo policijai atdevu visu, kas bija pie manis.

Ar skandālu pametu Jura mājas, nonācām pat līdz kautiņam. Zvanīju mammai, raudāju un lūdzu, lai viņa ar tēti paņem mani pie sevis, kur dzīvo arī mana divdesmit gadus vecā māsa. Aizbraucu pie vecākiem uz Ulbrokas dzīvokli, bet ar tēta pieteiktu noteikumu, ka man ātri ir jāatrod darbs, dzīvoklis un jādzīvo atsevišķi, jo esmu pieaudzis cilvēks. Šad tad par to atgādināja arī mamma.

Iestājos darbā, bet alga bija 80 lati mēnesī, par kuru dzīvokli īrēt nesanāca. Salabu ar Juri, abi atjaunojām attiecības un aizgājām dzīvot uz pamestām mājām, kurās bija tukši dzīvokļi. Tuvojās rudens, kad mēs atkal pamatīgi sastrīdējāmies un izšķīrāmies. Tajā brīdī man izpalīdzēja māsīca, kura dzīvoja laukos. Taču uz viņas kakla dzīvot negribēju, tāpēc drīz vien sāku meklēt darbu laukos. Pastrādāju viesu namā Vidzemē, kur bija nenormāli rupjš saimnieks, bet, kad sapratu, ka naudu nedabūšu, aizbēgu no turienes. Pēc sludinājuma atradu darbu Kurzemes pusē, kur vientuļam vīrietim vajadzēja palīgu saimniecības darbos, taču izrādījās, ka viņam padomā arī seksuālas izpriecas. Pēc pāris dienām aizgāju arī no turienes, atgriezos pie vecākiem Ulbrokā.

Kamēr mēģināju iekārtoties dzīvot laukos, no Jura drauga saņēmu ziņu, ka Juris ietupināts cietumā uz astoņiem mēnešiem. Man kļuva viņa žēl un aizrakstīju viņam vēstuli. Mēs sākām sazvanīties, bet, kad es atgriezos Rīgā, aizbraucu pie viņa uz cietumu uz vienu nakti. Ar to pietika, lai mums pieteiktos bērniņš.

Viņš cietumā, es pie vecākiem. Ko darīt?

Bija noticis tas, ko mēs ar Juri tik ļoti gribējām attiecību sākumā, kad abi īrējām dzīvoklīti Bolderājā. Taču prieku par gaidāmo mazuli aizēnoja bailes un izmisums. Viņš cietumā, es pie vecākiem. Ko darīt? Nolēmu taisīt abortu.

Mana draudzene pirms gada bija taisījusi abortu Dzemdību namā par 100 latiem, bet man bija tikai 80 lati. Lūdzu, lai Juris palīdz dabūt naudu, jo laiks iet un drīz būs par vēlu. No māsas dabūju labu ginekologu, kad ritēja jau teju 12. grūtniecības nedēļa. Aizgāju, izstāstīju visu, kā ir, un lūdzu palīdzēt atrast vietu, kur var uztaisīt abortu par 50 latiem, jo man vairāk nebija. Daktere pateica veselības centru, kur laikā līdz 10. nedēļai abortu var izdarīt par 47 latiem. Aizbraucu uz turieni, bet velti. Man atteica – nācu par vēlu. Kur es tikai nebiju, meklēju pat slimnīcas, kur taisa mākslīgās dzemdības, bet viss velti. Es sapratu, ka man būs nenormāli grūti, un es nezināju, kā varēšu izdzīvot.

To, ka ar mani kaut kas notiek, manīja arī mamma. "Tu esi stāvoklī?" viņa man jautāja. "Jā," atbildēju. "Nu tad ej uz turieni, kur bērnu dabūji! Es tevi redzēt vairs negribu. Es visu laiku tev centos palīdzēt, bet tu man uzspļāvi un tētim arī. Tagad tiec galā pati!"

Labi, ka bija rudens un bija āboli

Mani izdzina no mājām. Paliku bez darba, kur pat nepaspēju pateikt, ka esmu stāvoklī. Abortu taisīt vairs nevarēja. Bērna tēvs no cietuma jau bija iznācis, bet palīdzības nekādas. Pēkšņi sanāca tā, ka vienu no narkomāniem saņēma ciet, un viņš sava dzīvokļa atslēgas atstāja Jurim. Aizgāju dzīvot uz turieni – vienistabas dzīvokli, kuram tualete kāpņu telpā, pa krānu tek tikai aukstais ūdens, gāzes un elektrības nav. Piedevām tur visu laiku citi narkomāni ložņāja šurpu turpu. Arī es sāku lietot narkotikas.

Es biju viena, bez naudas un ēdiena. Labi, ka bija rudens un bija āboli. Staigāju, lasīju ābolus, un ēdu tos, lai bērnam vismaz kaut kas tiktu. Un es nenormāli daudz raudāju.

Tā kā lietoju narkotikas, man vajadzēja staigāt uz probācijas dienestu. Paldies Dievam, ka tur bija tik labi cilvēki un man palīdzēja, viņi sazinājās ar "Pakāpieniem", kur ir bēbīšu mājā grūtniecēm un māmiņām ar bērniņiem līdz sešu mēnešu vecumam. Tā es aizbraucu uz Tukumu un iepazinos Viljamu un Danu Šulciem. Pilnīgi sveši cilvēki man palīdzēja vairāk nekā tuvinieki. Es no pateicības sēdēju un raudāju. Pāris nedēļās nokārtoju vajadzīgos dokumentus, man bija jābrauc uz infektoloģijas un donoru centru, es iestājos grūtniecības uzskaitē, ko nebiju darījusi, jo medicīnas pakalpojumiem nebija naudas. Dabūju izziņu no sociālā dienesta. Es darīju visu, lai tikai ātrāk nokļūtu uz "Pakāpieniem". Uz turieni es aizbraucu 24. decembrī un pēc piecām dienām – 29. decembrī man piedzima puika. Brīnišķīgs un pilnīgi vesels puika, nesakoties uz visu to, ko viņam reizē ar mani nācās pārciest.

Laimīgās dienas "Pakāpienos"

Vīrs atbrauca otrajā dienā. Kad viņš pateica savai mammai, ka viņai piedzimis mazdēls, Jura mamma pret mani izmainīja savu attieksmi un aicināja, lai braucu dzīvot pie viņiem. Juris solīja uztaisīt remontu un darīt visu, kas vajadzīgs. Taču viņš neizdarīja absolūti neko. Arī Uz Tukumu viņš ne reizi neatbraucu, es braucu ciemos uz Rīgu.

Taču "Pakāpienos" man palīdzēja ar visu, kas vien bērniņam un man bija vajadzīgs. Es nezināju, ka pasaulē ir arī tādi cilvēki kā Viljams un Dana. Mēs ar dēliņu pie viņiem jutāmies kā paradīzē. Tur bija viss, ko mums vajadzēja. Tur bija silti, klusi, mierīgi. Es tur nedzirdēju nevienu skaļāku vārdu. Mēs bijām paēduši, izgulējušies, atpūtušies. Es savu puisīti baroju ar krūti un visu uzmanību varēju veltīt tikai savam mīlulītim.

Seši mēneši, ko pavadīju "Pakāpienu" bēbīšu mājā, bija mīlestības un laimes pilns laiks. Kad bērniņš sāka rāpot, atgriezāmies Rīgas dzīvoklī pie Jura mammas. No "Pakāpieniem" bērniņam iedeva līdzi pilnīgi visu, kas mums vajadzīgs, sākot ar bērnu drēbītēm un beidzot ar veļas mašīnu, pārtinamo galdiņu, zirdziņu, krēsliņu, skapīti, kur salikt bērna drēbītes. Es atbraucu pie Jura ar desmit mantu kastēm.

Solījumi bijuši tikai tukši vārdi

Kad ienācu Purvciema dzīvoklī, aplaidu saktu visapkārt un sapratu, ka pilnīgi nekas nav mainījies. Remonts un visi pārējie solījumi ir bijuši tikai tukši vārdi. Šeit esam jau mēnesi, bet bērna drēbītes joprojām stāv kastēs, kurās tās atvedām. Pa šo laiku mēnesi viņš mums ar dēliņu neko nav nopircis, toties ir atsācis lietot narkotikas. Es gatavoju ēst, tīru māju, pieskatu bērniņu un neviens man neko nepalīdz. Tuvojas ziema, bet dzīvoklis, kurā ir malkas apkure, jau tagad ir mitrs. Ejot gulēt, jūtu, ka palagi ir mikli. Dēliņš guļ ratiņos, jo viņam citur nav, kur gulēt. Mēs ar Juri atkal strīdamies, un man ir sāpīgi, ka viņa mamma nostājas viņa pusē.

Dēliņam vajag mieru un mīlestību, bet viņš ir spiests klausīties, kā mēs strīdamies un kā Juris kliedz. Man ir bail, ka arī es neiekrītu atpakaļ tajā bedrē, kurā jau biju. Tikai dēliņš mani no tā attur.

Es gribu tikt projām no šīm mājām, un neviens arī īpaši nealkst mūs tur paturēt. Vērsos sociālajā dienestā pēc palīdzības, bet likumi izveidoti tā, ka viņi nevar. Vecāku dzīvoklī Ulbrokā esot trīs istabas un kvadratūra uz cilvēku esot pietiekama. Tas, ka man ir sava ģimene un ar vecākiem nav vispār nekādu kontaktu, nevienu neinteresē. Mēnesī es saņemu 50 latus, ar kuriem pat paēst nevar. Juris nestrādā, bet likums paredz, ka šādā situācijā viņam ir jādod man 30 lati mēnesī. Viss, ko sociālais dienests var palīdzēt, ir piešķirt man ik mēnesi piecus latus...

Ir skaidrs, ka jāmeklē cits risinājums. Uzzināju, ka Cēsu pusē ir vieta, kur var dzīvot māmiņās, kuru bērniņi ir vecāki par sešiem mēnešiem. Darīšu visu, lai savam dēliņam sagādātu normālus dzīves apstākļus!

(www.aprinkis.lv)

Mammas stāsts:

Labdien,

paldies par instalāciju. es to neredzēju dabā, bet internetā, palasīju rakstus un varbūt kādam noderēs arī manu 2 dēlu stāsts. rakstu kādam, jo ne tikai meitenēm jāuzņemas atbildība, bet ari puišiem, ar to es domāju izsargāšanos  un nevis brīdi, kad mazā dzīvībiņa pieteikusies. To cenšos iemācīt arī saviem dēliem vienam 22 otram 13. un tā...
No bērnības slimoju ar hronisku sirds un locītavu kaiti. kad man bija 16 gadu ārsti nedeva nekādas izredzes dzīvībai, un tomēr es dzīvoju. Tad nāca laiks, kad sāku domāt par bērniem, vai vispār tos gribu un cik. Ārstu lēmums viennozīmīgs: ja gribi dzīvot, nekādu bērnu. Un tomēr, radās ģimene un es izlēmu, ka gribu dēlu. To nācās slēpt no visiem. Kad bijām izauguši jau tik tālu, ka kustējāmies, notika tas, no kā baidījos visvairāk- lēkme. Nokļuvu slimnīcā. Cīņa bija mežonīga, šodien nesaprotu, kur ņēmu spēkus nepielaist sev klāt. Paldies Dievam, kāds ārsts saprata, ka kaut kas nav kā parasti, un ļāva man nomierināties. Lēkmes laika es nevaru parunāt un neko daudz nespēju izdarīt, un tomēr ar to, ko spēju pietika, lai ārsts saprastu, ka nevēlos medikamentus.
 4 mēneši, tas jau ir bērniņš, kuru es nēsāju zem savas sirds. Pēc tam nokļuvu Gaiļezera slimnīcā, kur sastapu ārsti sievieti,kura rupji man norādīja, ka veiks mehānisko abortu, jo bērns apdraud manu dzīvību. ( neminēšu šīs "jaukās" šarlatānes vārdu, jo viņa jau 21 gadus vairs nav daktere, nevienam vairs nevar kaitēt) skaidri pateicu , ka tam nepiekrītu un to nepieļaušu. Man paveicās, ka nodaļas vadītājs, bija vecs Ēbreju tautības ārsts, kurš bija iejūtīgs cilvēks un patiess Ārsts. Iznākot no Tās kabineta, man uznāca sirds lēkme un es burtiski iekritu viņam rokās. Vecais kung sēdēja man klāt kamēr lēkme pārgāja un palūdza visu izstāstīt, ko es ari izdarīju. Viņš teica: ik viena dzīvība ir vērta, ja Tu tā esi izlēmusi, tad tā ari būs. Nesatraucies un lai mazulītis aug. Nosūtīja mani pie brīnišķīgas dakteres, kuras uzraudzībā dēliņš auga.
Tad nāca nākošais trieciens. Es pārcietu fizisku vardarbību. Bērniņš pārstāja kustēties, viņa tēvs lietoja alkoholu un es sapratu, ka rozā migla ir beigusies un tāda rādās mana nākotnes ikdiena. Nolēmu, ka ne bērniņam ne man tāda dzīve nebūs laba. Arvien biežāk bija smagas lēkmes un ārsti brīdināja, ka bez zālēm varu vienreiz neizdzīvot. Man bija 20 gadu. Visu savu apzināto mūžu es dzīvoju no dienas uz dienu no mēneša uz mēnesi no gada uz gadu ar domu, ka tas var būt pēdējais,savu nākotni es neredzēju.  Šo laiku man bija parādījusies cerība un vēlme dzīvot. Tas atkal viss sabruka.Aizgāju pie dakterītes un teicu, ka esmu izlēmusi, atteikties no bērniņa. Zināju ka pēc tā pati ari ilgi nedzīvošu. Abas ar dakterīti izraudājāmies un viņa man teica : aizbrauc uz mājam, apdomājies, ja atgriežoties nebūsi domas mainījusi, tad...
Un es aizbraucu uz savu mazpilsētu.  Mani sagaidīja brālis, mēs aizbraucām līdz jūrai, es izstāstīju savu bēdu. Brālis ilgi klusēja un tad teica: es saprotu nebūs viegli un rezultāts var būt visāds, bet es centīšos palīdzēt cik varēšu. Un zini, lai kā ari dzīvē nebūtu, bet ja viss izdosies, tad Tu nekad vairs nebūsi viena un Tavs dēls būs Tev atbalsts. Bet ja Tu padosies... Vientulība ir smagākā no visām nastām.
 Es izlēmu - dzīvot.
 21. Jūlija vakarā parādījās pirmās pazīmes, ka kāds izlēmis iekarot šo brīnumaino pasauli. 22. jūlija no rīta es dzirdēju kā pukst mana dēliņa sirds un kā apstājas mana sirds. Es nomiru. Es gāju savu ceļu,cauri visai savai  īsajai dzīvei un galā bija durvis, lielas skaistas un baismīgas. Un tad manā priekšā nostājas gaisma, pilna mīlestības.Es biju uz ceļiem.  To nevar aprakstīt vārdos, nav tādu vārdu, un tajā pašā laikā, es sajutu tikai vienu: ak Dievs, kāpēc es neticēju, kad man stāstīja, vai tiešam ir par vēlu, kas tagad būs, kas notiks? Izskanēja tikai viens jautājums, bez nosodījuma, pilns mīlestības:  Ko Tu gribi? un es pajautāju vai redzēšu savu dēliņu, kaut vienu reizi? Man atbildēja: Ej atpakaļ, Tev vēl daudz priekš Manis jāizdara! Es atgriezos. Brīdi, kad nācu pie samaņas, man tika uzdots tikai viens jautājums, kuru?  Abus nav iespējams! Es nedomājot pateicu , dēlu!
 22. Jūlijā 1991 gadā 11:45 pēc smagas operācijas, kuras laikā atklājas, ka uz mani neiedarbojas parasta narkoze un visādiem citādiem brīnumiem, pasaulē nāca mans pirmais dēls. 
Pēc operācijas man paskaidroja, ka glābjot manu dzīvību ir veiktas dažas ķirurģiskas manipulācijas un man bērnu vairs nevar būt, bet puikiņš ir vesels un ņiprs.
 Vel ilgi pēc tam uz mums dakteri nāca skatīties kā uz brīnumu, jo neviens neticēja, ka mēs abi izdzīvosim. Bet Dievam bija cits plāns un mēs esam.
 Par to, kā tomēr tiku pie otra dēla, ir jau cits stāsts, taču arī viņš ir Dieva brīnišķīga dāvana.
 Šodien mani dēli ir mans atbalsts un es zinu ka nekad nebūšu vientuļa. Es tikai ceru, ka es esmu viņiem laba mamma. Jo bērni ir katrs īpašs, katrs ir  individuāls un katrs ir personība, trausls un viegli ievainojams, diemžēl lietošanas pamācība un audzināšanas instrukcija katram līdzi nenāk.

  Kādas mammas stāsts:



Es šo bērniņu ļoti vēlējos, ļoti gaidīju. Man jau bija liela meita-12 gadi, Viņam – puika 6 gadi.  Un pašai 36 gadi.  Tas notika un es biju ļoti priecīga par esošo grūtniecību, bet Viņš izrādīja vēsu attieksmi. Gāja dienas un ar katru reizi jutu Viņa nevēlēšanos redzēt šo mazuli. Piedāvāju Viņam nebūt vairs kopā, jo nevarēju pieņemt viņa attieksmi. Ziedi, piedošanas lūgšana, krišana uz ceļiem, lai tikai mēs neizšķirtos. Mīlēšot bērnu, tāpat kā mīl mani.....Tomēr attieksme palika vēsa ar noslieci man piedāvāt tomēr abortu. Man bija ļoti grūti un es nevarēju pieņemt kopumā savu ļoti lielo vēlmi redzēt bērniņu un viņa noraidīšanu.Tas man lika doties pie dakteres un lūgt aborta datumu. Pirmais tāds datums tika nozīmēts 3. janvārī, uzreiz pēc Jaunā gada, ARSā. Bet es labi apzinājos, ka man vēl ir laiks un katru mirkli varu to pārdomāt un nedarīt, tamdēļ laikam biju tik mierīga.

3. janvāris –abortu atteicu... Bet dienas gaitā, neatrazdama mieru un risinājumu, tomēr piezvanīju uz Dzemdību namu, kur sarunāju citu datumu –5.janvāri. Man atkal bija laiks padomāt.

 5.janvāris. Dodos uz Dzemdību nama pēdējo stāvu, jūtos kā sastingusi, sēžu rindā, bet ceru, ka rinda nekad neies uz priekšu. Bet rinda tomēr kustās uz priekšu.

 Esmu samaksājusi naudiņu un atrodos palātā, kur tāpat kā es, meitenes gaida šo operāciju. Abas sievietes, kas tur atrodas, runā par abortu tā it kā būtu atnākušas uz kafejnīcu. Jau daudzas reizes.

 Un es atkal ceru, ka mani neizsauks pirmo, lai vestu uz operāciju zāli. Es tik ļoti ceru, ka mani neizsauks vispār.... Bet atveras durvis un māsiņa sauc manu vārdu. Es eju, bet kājas vispār neklausa....tādas sajūta, it kā būtu sasalusi un neko vairs nevaru padarīt...

Tēvu manifests

Latvijas sievietes ir stipras. Mūsu sabiedrībā visu atbildību par bērna iznēsāšanu, dzemdēšanu un audzināšanu pierasts uzkraut sievietes un mātes pleciem. 

Atšķirībā no lielākās daļas Eiropas un pasaules valstu, Latvijā uz katru darbspējas vecuma vīrieti ir nesamērīgi liels sieviešu skaits. Tas pastiprina un veicina bezatbildību pret sievieti un ģimeni.

Mūsu bezatbildība mērāma sievietes, mātes un bērnu bailēs par izdzīvošanu un ilgās pēc mīlestības un atbalsta. Musu bezatbildība mērāma nesamērīgi lielajā pamesto sieviešu un bērnu skaitā, tomēr vīrieša vislielākais kauns un nespējības apliecinājums ir sievietes lēmums atbrīvoties no sava vēl nedzimušā bērna.

Mēs, Latvijas vīrieši un tēvi, vēlamies paziņot, ka mainīsim šo situāciju. Mēs katrs pateiksim to, ko uzskatām par svarīgu savām sievām un bērniem . Katrs bērns ir pelnījis sava tēva uzmanību, mīlestību un cieņu.

Mēs uzņemamies atbildību par pašu radītajiem bērniem – no apaugļošanās brīža līdz viņu pastāvīgas dzīves uzsākšanai.

Ar savu paziņojumu mēs katrs apliecinām savām sievām un bērniem:

 1. Es kā tēvs apņemos būt pilnībā atbildīgs par sevi, savu sievu un saviem bērniem.

 2. Es viņus mīlēšu, mācīšu un pasargāšu.

 3.Es būšu uzticīgs savai sievai, mīlēšu un cienīšu viņu un mūsu bērnus.

 4.Es iemācīšu viņus cienīt augstākstāvošos un dzīvot atbildīgi.

 5.Es strādāšulai sagādātu savai ģimenei nepieciešamo. 

IESAKĀM: Noskaties filmu " Corageous"!